Platība – 262.3 km2

Lielākās apdzīvotās vietas – Vīķi, Rozēni, Karogi, Mārciemi, Puršēni

Upe – Salaca

Ievērojamākie novadnieki

• Daina Avotiņa – rakstniece
• Klāvs Elsbergs – dzejnieks
• Fricis Ešmits – tēlnieks
• Nikolajs Karagodins – gleznotājs
• Kārlis Kere – novadpētnieks
• Velta Krūze – aktrise

Vēsture

            Staiceles vietā 19.gs. sākumā bijis tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja mājiņa Salacas krastā. Pēc Valmieras pilsētas pašvaldības laikrakstā, apmēram 1942.-1943.g., ievietotā raksta secinām, ka 1846.gadā krodziņu un pārcēlāja mājiņu apvienoja pusmuižā. Krodziniece zviedriete Berklunde bijusi gara un tieva, tāpēc saukta par Stazeli. Vārds latviskots, un tā apdzīvotā vieta nosaukta par Staiceli.

1887.gadā Rozēnu un Unguru muižu īpašnieki likuši celt pār Salacu tiltu. To nosaukuši par Zaļo tiltu, jo bijis krāsots zaļā krāsā. Kara laikā tiltu uzspridzināja, bet 1945.gadā to atjaunoja.

1897.gadā Staicelē sāka celt papīrfabriku, celtniecību finansēja Baltijas papīru un papes akciju sabiedrība ar 350 000 rbļ. lielu pamatkapitālu. Darbi ritēja sekmīgi, un 1898.gadā celtniecību pabeidza. Papīrfabrikas pirmais direktors bija vācietis Šahlers. Sākumā fabrikā darbojās tikai viena mašīna, ar kuru ražoja jumta jēlpapi.  1905. gadā uzstādīja “Fjulnor” firmas mašīnu, sāka ražot dažāda veida papīru. 1913.gadā fabrika savām vajadzībām izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Staicele – Pāle, ar papīru piekrautos vagonus uz Pāli pa sliežu ceļu vilka zirgi.

Ražošanai attīstoties, pieauga strādājošo skaits (sākumā – 100 cilvēku, 1935.gadā –225, 1943.gadā – 234).Tika uzstādītas arvien jaunākas, modernākas papīra mašīnas.1914.gadā uzstādīja otru “Fjulnor” papīrmašīnu. 1935.gadā – pergamenta mašīnu, 1 garsieta papīmašīnu, 1 pašnoņēmēja papīrmašīnu, 2 kokslīpēšanas iekārtas. Otrā pasaules kara laikā vācieši gribēja uzspridzināt fabriku. Uzņēmumu glāba grupa partizānu, kas ar sprāgstvielām pildīto vagonu nolaida no sliedēm, pirms tas sasniedza mērķi.

1985.gadā fabrika piedzīvoja vislielāko uzplaukumu, kad iegūtā peļņa sasniedza miljons rubļu. Pamatoti tiek uzskatīts, ka Staiceles vēsture sākusies ar papīrfabrikas celtniecību. Pašreizējā Lielā iela, kas kādreiz bija lauku ceļš, ir senākā vēstures lieciniece. Šajā ielā atradusies pārcēlājas zviedrietes Berklundes māja, Staiceles papīrfabrika, pirmās fabrikas strādnieku mājas, kuras celtas 1903. gadā, ceļu meistara māja, kurā no 1911.gada darbojas aptieka. Arī akmens namiņš, keramikas ceplis, kas atrodas pretī aptiekai un izceļas ar savu īpatnējo ēkas formu, “Lejasbodes” ēka, kas kādreiz senatnē bijusi papīrfabrikas zirgu stallis.

Lielā ielā 27, ēkā, kas celta 1906. gadā darbojās pirmā skola. Bijusī dzīvojamā māja Lielajā ielā 19 kļuvusi par Mākslas austuves mājvietu un izstāžu zāli. Lielā ielā 14, ēkā, kas celta 1860.gadā atrodas Lībiešu muzejs “Pivälind”. Šajā vēsturiskajā vidē iekļaujas arī ēka Lielajā ielā 15, kur kādreiz darbojies krogs, bet padomju gados šeit savu mājvietu rada sadzīves pakalpojumu kombināts. Lielā ielā 12 daudzus gadus atradās Staiceles pasts un banka, bet tagad tur iekārtots Staiceles novadpētniecības muzejs. Lielā ielā 9 bija tirgotāja Lipsberģa veikals, tagad – Inas Skujas veikals un kafejnīca.

1913. gadā fabrikas vajadzībām izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju no Pāles. Ar papīru piekrautos vagonus uz Pāli pa sliežu ceļu vilka zirgi. 1925. gadā Rozēnu pagasta centram Staicelei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, 1950. gadā — strādnieku ciemata (no 1961. gada — pilsētciemata) statusu. 1958. gadā Staicelei pievienoja likvidētos Rozēnu un Vīķu ciemus, izveidojot Staiceles lauku teritoriju. 1992. gadā Staicelei piešķīra pilsētas tiesības. 2009. gadā Staiceli ar lauku teritoriju iekļāva Alojas novadā, lauku teritoriju atdalot kā atsevišķu administratīvo vienību — Staiceles pagastu.

Avots: „Labrīt, Staicele”, „Limbažu novada vēsture”, wikipēdija