Lai uzsāktu mērķtiecīgu darbu remigrācijas veicināšanai, 2018. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izveidojusi piecu reģionālo remigrācijas koordinatoru tīklu, nodrošinot vienu reģionālo koordinatoru katrā plānošanas reģionā.
Cilvēki, kuri aizbraukuši no Latvijas uz ārvalstīm un pēc ilgākas prombūtnes vēlas atgriezties atpakaļ dzimtenē vai jau ir nesen atbraukuši, droši var vērsties pie remigrācijas koordinatora. Koordinators palīdzēs ar praktisku informāciju un ieteikumiem jautājumu risināšanā.
Ar koordinatoru varat sazināties arī tad, ja neesat remigrants, bet zināt savus novadniekus, kuri atrodas ārvalstīs un kuriem nepieciešams informatīvs atbalsts, lai atgrieztos.
Informācija par novada piedāvātajiem pakalpojumiem skatāma ŠEIT.
Ja esat dzīvojis un strādājis ārvalstī, bet nolēmāt atgriezties Latvijā, ir svarīgi zināt, kādas darbības, ierodoties Latvijā, ir jāveic, lai Jūsu dzīve un darba gaitas dzimtenē noritētu bez liekām grūtībām. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla EURES darba mobilitātes konsultanti ir apkopojuši vairākus ieteikumus tiem, kas atgriežas Latvijā.
NVA EURES veidos tiešsaistes raidījumu ciklu remigrācijas atbalstam “Esi informēts, atgriežoties Latvijā”
Remigrācijas projekta ietvaros Alojas novada dome aicināja iedzīvotājus – remigrantus dalīties ar pieredzes stāstiem.
Alise Šubēvica ir 29 gadus jauna sieviete, kura šobrīd strādā Latvijā, firmā Eugesta par tirdzniecības aģenti. Viņa ir pabeigusi Valmieras mākslas vidusskolu un ieguvusi apģērbu dizaina speciālista kvalifikāciju, bet īsi pēc skolas beigšanas, devusies strādāt uz Angliju.
Kādēļ Tu nestrādā sfērā, kurā ieguvi izglītību?
Kad absolvējām vidusskolu, man un draudzenei piedāvāja darbu – datu ievades operatores, Rīgā. Tā kā darbs un nauda bija nepieciešami, Rīgā nostrādāju aptuveni četrus vai pat piecus mēnešus. Pēcāk nāca darba piedāvājums Vilzēnos, veikalā. Sākotnēji gan tā bija tikai pusslodze, taču kopumā nostrādāju veikaliņā divus gadus. Darba attiecības izbeidzu, jo sekoja draudzenes piedāvājums doties uz Angliju laimi meklēt, kā arī iegūt jaunu pieredzi. Astoņus mēnešus nodzīvoju pilsētā Mansfield. No Latvijas prom devos ar domu – ja man tur patiks, palikšu uz dzīvi Anglijā!
Kāds bija tavs pirmais iespaids ierodoties Anglijā?
Pirmais, kas man iepatikās, bija laikapstākļi! Arī cilvēki bija laipni, jauka attieksme bija no latviešiem un lietuviešiem. Interesanti bija poļu tautības cilvēki, viņu izcēlās ar savu rupjību. Paši angļi man šķita nedaudz pārspīlēti draudzīgi un ieinteresēti. Bija atgadījums ar taksometra vadītāju, līdzko šoferis saprata, ka neesmu vietējā, izmantoja izdevību, lai iegūtu lielāku peļņu. Pati zināju, ka vieta, kur man jānokļūst atradās 20 minūšu gājiena attālumā, taču taksometra vadītājs mani vadāja apkārt vismaz 30 minūtes, kas attiecīgi man izmaksāja 30 mārciņas. Uz jautājumu, vai nebija kāds īsāks ceļš, sekoja neskaitāmas atrunas.
Kā sākās Tavas darba gaitas?
Pirmo mēnesi pavadīju, meklējot darbu aģentūrās. Principā, jo vairāk laika pavadi aģentūrās, jo vairāk viņi Tevi pamana, saprot, ka vēlies strādāt, līdz ar to ir lielāka iespēja tikt pie darba. Mēdz būt arī tā, ka iepriekšējā vakarā vari saņemt sms, ka rīt Tevi gaida darbā.
Aptuveni divu nedēļu laikā tiku pirmajā darbā – preču noliktavā. Četras dienas strādā, divas – brīvas. Darba diena ilga 12 stundas, 45 minūtes dienā bija brīvais laiks – atpūsties, papusdienot. Darba alga vidēji visās darba vietās bija sešas līdz astoņas mārciņas stundā. Uz darbu devos ar sabiedrisko transportu, ceļā pavadot 40 minūtes. Darbs noliktavā nebija viegls, Tev iedeva ķiveri, smagus drošības zābakus un lielus metāla ratus, ar kuru palīdzību bija jāpārvietojas trijos stāvos pa visu milzīgo noliktavu. Kājas ļoti sāpēja no ilgstošās staigāšanas, fiziski darbs bija ļoti grūts. Katram darbiniekam bija rokās lapa ar preču sarakstu, ko klienti bija pasūtījuši interneta veikalā. Visas šīs sūtījuma preces bija jāsaliek ratos, rati tika nodoti nākamajam kolēģim, kuri attiecīgi tālāk gatavoja pavadzīmes un iesaiņoja preces uz nosūtīšanu. Vēlāk saņēmu paaugstinājumu – varēju jau pati gatavot pavadzīmes un preces nosūtīšanai pie klienta. Paaugstinājumu ļoti novērtēju, jo vairs nebija jāpavada visa diena uz kājām, bet bija iespēja strādāt ar datoru.
Pienāca diena, kad saslimu, jo darbs bija caurvējā. Ziņoju aģentūrai, ka darbā neieradīšos veselības stāvokļa dēļ. Kopš tās dienas no aģentūras vairs nebija ne ziņas. Kopumā darba vietā pavadīju pusotru mēnesi, kas salīdzinoši ir ļoti liels termiņš, jo parasti darbinieki no aģentūrām nepārtraukti tiek pārvirzīti no vienas darba vietas uz otru, atkarībā no nepieciešamības.
Kad izveseļojos, atkal devos uz aģentūru, kur saņēmu piedāvājumu strādāt noliktavā, šoreiz ražotnē, kura gatavoja plastmasas detaļas. Darbs bija uz kājām, pie līnijas, kur bija nepieciešams izlasīt bojātās, sakusušās daļas. Pirmais iespaids – izteiksmīga smaka pēc sakusušas plastmasas. Telpa nebija aprīkota ne ar gaisa ventilāciju, ne drošības aprīkojumiem. Šajā noliktavā izturēju tikai vienu darba dienu, pēc tam ziņoju aģentūrai, ka tur vairs atgriezties nevēlos. Pēc pavadītās dienas nevēdinātās un specifiski smakojošajās telpās, galvas sāpes bija ievērojamas. Aģentūra bija ļoti pretim nākoša un saprotoša, vairs uz turieni man nebija jādodas. Tiesa gan, pēc laika uzzināju, ka neatbilstošo darba apstākļu dēļ, šī iestāde tika slēgta.
Tālāk nonācu noliktavā, kurā nācās strādāt ar dažādiem audumu paraugiem. Šajā vietā nostrādāju aptuveni 3 nedēļas. Kolektīvs galvenokārt sastāvēja no angļu sievietēm, bijām arī trīs latvietes. Pārtraukumā komunicēju ar vienu no latvietēm, protams, latviešu valodā, kas britu sievietēs izraisīja lielu nepatiku. Tam sekoja sūdzības priekšniecībai, jo viņām šķita, ka mēs – latvietes, viņas aprunājot. Priekšniecība tam noticēja un uz darbu mūs vairs neaicināja.
Padzirdēju par Linney Direct tipogrāfijas uzņēmumu un aģentūrai nepārtraukti pieteicu, ka ļoti vēlos tur strādāt. Kadā dienā saņēmu no aģentūras ziņu, ka beidzot varēšu doties uz savu ilgi kāroto darba vietu. Biju ļoti priecīga! Katru dienu ceļā uz darbu un mājām pavadīju pusotru stundu ejot, jo sabiedriskā transporta izmaksas bija samērā augstas, vienvirziena biļetes cena bija aptuveni četras līdz sešas mārciņas. Tipogrāfijā man visvairāk patika darba apstākļi. Vēlāk jau mani novirzīja vietā, kur jāfasē eksāmenus, jāloka galda kartes un ēdienkartes. Darbs man tik ļoti iepatikās, ka lūdzu aģentūrai iespēju strādāt arī sestdienās un svētdienās, jo tieši sestdienās maksāja nedaudz vairāk, bet svētdienās pat dubultā.
Pastāsti lūdzu par kādām izteiktām atšķirībām, ko pamanīji?
Spilgti palicis atmiņā, kad gājām izklaidēties uz klubu, ārā bija nedaudz zem nulle grādu temperatūras, bet angļu meitenes bija ieradušās bez virsjakām, tajā pat laikā mums mugurā bija biezi mēteļi. Uz jautājumu, kāpēc nav saģērbušās atbilstoši laika apstākļiem, meitenes atbildēja, ka netaisās maksāt par mantu novietošanu garderobē 4 māciņas. Klubā šo naudu ir iespējams izmantot lietderīgāk!
Vēl noteikti jāpiemin, ka preces tur ir kvalitatīvākas – sadzīves ķīmija, kosmētika, ķermeņu kopšanas līdzekļi. Protams, arī Latvijā ir iespējams, ko līdzīgu iegādāties, bet cenas ir ievērojami augstākas.
Vai Tev ir kāds smieklīgs atgadījums, ar kuru vēlies padalīties?
Pirmajā darba dienā, kad devos uz Linney direct piezvanīju taksometram, angļu valodā izstāstīju, kur man ir jābrauc. Taksists atbrauca man pakaļ ar pelēku Audi A4. Šoferis sasveicinājās un angļu valodā jautāja, vai man esot pirmā darba diena, uz ko es atbildēju apstiprinoši. Tālāk šoferis vēlējās noskaidrot, no kurienes esmu. Es, protams, sapratu, ka viņam kā Anglijā dzīvojošajam noteikti nav svarīgi, no kuras pilsētas esmu, tāpēc nosaucu tuvāko, lielāko pilsētu – Valmiera. Tam sekoja šofera atbilde latviešu valodā: “O, forši, es esmu no Cēsīm!”
Kas Tev, esot Anglijā, pietrūka visvairāk?
Man pietrūka draugi, ģimene un vasarā zaļumballes. Kad strādā Anglijā, nedēļas nogalē Tu aizej uz klubu, vai sēdi dārzā ar saviem mājas biedriem vai kolēģiem, kuri atnāk ciemos. Es principā biju viena…
Kas Tev lika atgriezties Latvijā?
Ja tiešām tur būtu bijis tik forši kā sākotnēji iedomājos, es noteikti būtu palikusi. Noteikti citādāk būtu arī tad, ja man Anglijā būtu otra pusīte vai kāds no ģimenes. Mēs tur bijām trīs draudzenes, dzīvojām kopā. Arī dzīvošana kopā ar vēl 2 cilvēkiem zem viena jumta ir grūta – nekas nav tikai Tavs. Draugi ir draugi, bet dzīvot kopā ar draugiem nav viegli. Man arī tajā sabiedrībā iekļauties bija diezgan grūti, nejutos tur kā savējā, taču manas draudzenes gan vēl joprojām dzīvo Mansfieldā.
Bija pagājuši jau vairāki mēneši, kad biju strādājusi bez brīvdienām, bet man tik ļoti gribējās atdot visus parādus, iekrāt naudu un tikt mājās! Kad bija nostabilizējusies mana finansiālā situācija, atdevu parādus par dzīvošanu – mājas īri, gāzi, noslēdzu bankas karti, nopirku aviobiļeti, nosūtīju uz Latviju savas mantas… Kopumā, lai pārvāktos atpakaļ uz Latviju samaksāju teju 2000 mārciņas. Par atlikušajiem iekrājumiem, atgriežoties mājās – Latvijā, nopirku sev automašīnu.
Kāda bija atgriešanās dzimtenē?
Man ļoti patika atgriezties Latvijā, es tiešām šeit jūtos kā mājās. Nekavējoties sāku strādāt Vilzēnos, veikalā. Vēlāk arī uzsāku darba gaitas uzņēmumā Eugesta, kurā strādāju vēl joprojām. Šobrīd man ļoti patīk mans darbs, un es nemaz vairs nedomāju atgriezties Anglijā vai kādā citā valstī, lai tur strādātu! Jāatzīst, ka tas bija ļoti labs piedzīvojums, liela pieredze, un, protams, uzlaboju arī savas angļu valodas zināšanas!
Sagatavoja: Monta Meldere
Foto: no personīgā arhīva
Arnis Strazdiņš ir 29 gadus jauns vīrietis, kurš lielāko dzīves daļu ir nodzīvojis Staicelē. Šobrīd Arnis ir atgriezies Latvijā, strādā Valmierā un ir pilnīgi pārliecināts, ka ārzemēs strādāt vairs neatgriezīsies. Pēc Staiceles pamatskolas beigšanas, Arnis devās uz Mālpili, kur 19 gadu vecumā absolvēja Mālpils Profesionālo vidusskolu, iegūstot mēbeļu galdnieka profesiju. Pēc tam, kad astoņus mēnešus bija strādājis savā izvēlētajā profesijā, viņš ar draugiem nolēma doties izmēģināt laimi uz ārzemēm.
Kā Tu nonāci pie lēmuma doties uz Angliju?
Vispār Anglijā esmu bijis strādāt divas reizes. Pirmā bija, kad aizbraucu strādāt 20 gadu vecumā, bet otro reizi biju pagājušajā gadā, jo biju noguris no dzīves Latvijā. Staicelē nav daudz darba iespēju – var iet mežā, var meklēt dažādas haltūras, bet ar darbu ir grūti. Pirmo reizi, kad aizbraucu, Latvijā jau biju roku iemēģinājis galdniecībā, mana paziņa stāstīja par draugiem Anglijā – ierosināja doties uz turieni. Ilgi nedomādams, pieņēmu lēmumu un pavisam drīz pirkām lidmašīnas biļetes. Mums bija sarunāti pazīstami cilvēki Anglijas pilsētā Noridžā, kas mūs sagaidīs lidostā un aizvedīs līdz dzīvesvietai.
Kāds bija Tavs pirmais iespaids?
Kad atbraucu, tad pie sevis domāju – kur gan es esmu nokļuvis. Nesapratu, ko es vispār daru, domāju tikai vienu – jābrauc mājās! Iegājām mājā, kurā mums bija paredzēta dzīvošana, tad mēs ieraudzījām to, ko nebijām cerējuši – kādi 10 latvieši dzīvoja vienā istabā – viņi tur bija daudz, bērni, mazbērni. Tā bija 4 istabu māja, 2 guļamistabas un viesistaba, visur pilns ar cilvēkiem un nesaproti, kurā vietā uz grīdas lai guļ. Protams, viņi visi dzīvo kopā, lai sanāktu lētāka īres maksa. Mums ļoti paveicās – mūsu draugs bija padzirdējis, ka esam ieradušies pilsētā, viņš mūs sazvanīja un sarunāja dzīvošanu daudz normālākos apstākļos.
Kā sākās Tavas darba gaitas?
No sākuma mēs staigājām pa aģentūrām, kuras tur bija tiešām daudz un atrast īsto bija ļoti sarežģīti. Vienā aģentūrā mums paveicās un saņēmām darba piedāvājumu – strādāt fabrikā Crown Chicken. Tur pavadīju trīs nedēļas, tad atnāca cilvēki atpakaļ no atvaļinājuma, un mūs novirzīja uz citu fabriku, kurā es nostrādāju trīs dienas, bet ceturtajā dienā aizgāju projām no darba, jo kolēģe no Daugavpils pārmeta, kādēļ, atrodoties Anglijā, es nerunāju ar viņu krieviski.
Noridžā es varēju nopelnīt lielākais 220 mārciņas nedēļā, bet tas bija gadījumā, ja uz darbu vajadzēja iet katru dienu. Bija dienas, kad sēdi mājās un gaidi no aģentūras zvanu, vai viņiem vajadzēs darbinieku.
Nedaudz vēlāk es aizbraucu uz Bostonu un tur sākās tie trīs gadi, ko pavadīju Anglijā. Sākumā, es četras nedēļas dzīvoju bez darba pie klasesbiedrenes, normālā mājā ar visām ērtībām, pašam bija sava istaba. Tobrīd biju iekļuvis lielos parādos, jo katru nedēļu man bija jāmaksā 50 – 60 mārciņas par īri nedēļā, arī jāēd. Dzīvoju pie savas klasesbiedrenes, iesākumā viņa ļāva dzīvot par brīvu, un tad es dabūju darbu puķu fabrikā Intergreen. Sākumā strādāju trīs dienas nedēļā, tad jau sevi pierādīju un varēju noslēgt līgumu, lai strādātu sešas dienas nedēļā. Pirmajā gadā mums bija uzraugs, un mēs bijām divi palīgstrādnieki, bet vēlāk, pēc gada, es tiku strādāt uzrauga vietā. Darbs sākās plkst. 7.30 un bija atkarīgs no pasūtījuma daudzuma. Man šis darbs patika!
Pēc pusgada, iepazinos ar draugu un noīrējām paši savu māju, kā arī izīrējām vienai ģimenei istabu. Sanāca katram kādas 30 mārciņas, un no īrniekiem prasījām 110 mārciņas. Dzīvošana kopā izmaksāja dārgi – 170 mārciņas nedēļā par māju, papildus vēl gāzes un elektrības kartes izmaksas.
Kādas, Tavuprāt, ir lielākās atšķirības starp dzīvi Anglijā un Latvijā?
Es varu salīdzināt pilsētas, kurās esmu dzīvojis. Piemēram, lielākā atšķirība starp Bostonu un Rīgu ir tā, ka Bostonā ir pilns ar narkotikām. Tur dzīvo ļoti daudz imigranti, kuri arī ir arī narkotiku lietotāji. Tur ir viss, ko vien sirds kāro – ja Tu tikko esi pabeidzis skolu un atbraucis no Latvijas, sāc strādāt un sapazīsties ar cilvēkiem, kuri tirgo narkotikas, tad turpmākais scenārijs var būt ļoti dramatisks. Cilvēks kaut ko pamēģina, neaiziet uz darbu, to, protams, pazaudē, jo tur kavētāji nevienam nav vajadzīgi. Varbūt vēl kādi līdzekļi ir palikuši dzīvošanai, bet tad lēnām cilvēks iekļūst parādos, viņu izmet no mājas un beigās jādzīvo uz ielas, tādejādi kļūstot par bezpajumtnieku. Tur pilns ar bezpajumtniekiem, arī latviešiem un lietuviešiem. Viņiem vairs nav ne pases, nekā. Tajā laikā, kad es tur strādāju, zināju vismaz 10 latviešus, kuri dzīvo uz ielas, bet pat uz ielas var labi nopelnīt. Viņi sēž uz savas kartona kastes, citi tur rokas ziedojumiem, citiem kāds trauciņš nolikts. Gulēšana ir veikalos, vai zem kāda jumtiņa, policija viņus īpaši netraucē. Angļi viņus atbalsta – kādreiz iedod maizi vai naudu. Tas viņiem nav nekas neparasts. Tur ir citāda, cilvēciska attieksme – kā cilvēkam pret cilvēku.
Protams, arī dzīvošana un alga atšķiras. Alga Anglijā man bija aptuveni 200 mārciņas nedēļā, visu laiku varēju atlikt kaut ko kontā, kaut ko aizsūtīt uz Latviju. Šobrīd, šeit dzīvoju no algas līdz algai, kā jau vairums.
Vai vari pastāstīt kaut ko vairāk par cilvēkiem Bostonā?
Daļai angļu imigranti ļoti nepatika. Bostonā ir tāds kanāls – River Witham, kas tek cauri visai pilsētai. Un tur regulāri nolaiž ūdeni, lai to iztīrītu, ik pa laikam kanālā atrod kādu imigrantu. Arī neskaitāmos rakstos internetā redzams, ka miruši cilvēki šajā kanālā atrodas teju katru gadu.Cilvēki tiek vienkārši nosisti un iemesti iekšā. Arī es dzīvoju pie viena no tiltiņiem. Manuprāt, tur policija vispār nereaģēja.
80 % latviešu, ko es pazinu, lietoja narkotikas. Bija, kas pīpēja zāli, cigarešu vietā. Jau vairāki latvieši Bostonā bojā gājuši narkotiku dēļ. Zinu divus, kuri bija pārdozējuši, viens bija no Ventspils, otrs no Liepājas. Viņi tika ievietoti slimnīcā, bet pēc tam no turienes esot aizbēguši, un vēlāk tika atrasti miruši kaut kur mežā.
Man ļoti tuvs draugs katru nedēļas nogali lietoja narkotikas – sāka piektdienas vakarā, sestdien no rīta iešņauca vitamīnu, lai nenāktu miegs, lai būtu spēks, enerģija un pietiktu visai darba dienai. Pa svētdienu varēja atiet, jo tā bija brīvdiena. Vitamīna iedarbība vispār ir divas – trīs dienas, kad nevar normāli pagulēt. Tur varēja nopirkt pilnīgi visu. Es arī nebiju nekāds svētais – daudz ko izmēģināju. Tas bija vēl viens iemesls, kādēļ devos mājās, sapratu, ka man no tā ir jātiek vaļā, jātiek prom no tā, ka narkotikas gandrīz vai “pakaļ met”. Vitamīns maksāja 10 mārciņas gramā. Par dīleriem strādāja latvieši, poļi, lietuvieši, portugāļi, brazīlieši un angļi.
Sākumā, kad ar draugu īrējām māju, paņēmām pie sevis īrnieci, meiteni ar mazu bērniņu, vēlāk uzzinājām, ka arī viņa tirgo narkotikas. Visu laiku nevarējām saprast, kāpēc pie mums nāk visādi cilvēki. Arī meitene pati regulāri ik pa pusstundu gāja ar bērnu ratiņiem pastaigāties un tirgot. Labs dīleris nelieto, tie, kas lieto ir dīleru pakalpiņi, kuriem kaut ko atmet. Ja piezvanīji dīlerim, tad narkotikas pieveda klāt. Pasaki savu adresi, un uzreiz atveda preci. Kokaīns maksāja 135 mārciņas, kristāls bija kokaīna aizvietotājs, to varēja nopirkt par 25 – 35 mārciņām.
Kāda attieksme bija pret Jums, kuri ieradušies Anglijā peļņas nolūkos?
Man šķiet, ka attieksme bija salīdzinoši laba, vismaz no angļiem. Visizteiktāk to var redzēt Noridžā, kur ir mazāk imigrantu. Par kolēģu attieksmi runājot, pārsvarā strādāju ar portugāļiem un brazīliešiem – gājām kopā izklaidēties. Viņi arī nepametīs, ja būs kādas problēmas. Bija arī viens anglis, ļoti labs draugs, toties latvietim tur nevari uzticēties vispār, jo latvietis ir skaudīgs, viņš tevi var iegāzt.
Kas Tev, esot prom, pietrūka visvairāk?
Visu laiku gribēju mājās, trīs gadus nebiju bijis Latvijā. Gribēju pie ģimenes. Angļi nesvin svētkus kā mēs Latvijā. Vienos Jāņos, piezvanīju uz mājām, lai apsveiktu savu brāli Jāni vārda dienā, dzirdēju, kā viņi līgo, bet man jāiet uz darbu. Pat Ziemassvētkos viņi strādā, tikai nākamā diena ir brīva.
Kas Tev tur patika vairāk kā Latvijā?
Anglijā foršākas bija ballītes, jo Latvijā atbraucot uz ballīti, uz Tevi skatās, Tevi vērtē, otrajā dienā Tev ir linča tiesa – ar ko esi bijis, ko darījis, kas bija uzvilkts. Anglijā visiem bija pilnīgi vienalga. Tur bija pieklājīgi cilvēki. Nevarēju pierast, ja es uzgrūžos cilvēkam, viņš man atvainojas. Pēc tam, kad atbraucu uz Latviju, pats visiem atvainojos līdzīgās situācijās.
Kāpēc izdomāju braukt mājās?
Vienu dienu, iegāju iekšā fabrikā un sapratu, ka man te riebjas. Trīs gadi bija nostrādāti, uzkrājums bija uztaisīts. Paziņoju ģimenei, ka dodos mājās.
Kā bija atgriezties Latvijā?
Uz lidostu, protams, ģimene bija atbraukusi pretī. Spilgti atmiņā palicis, kad pirmo reizi gāju uz Staiceles veikalu, nāca pretī vietējie, kuri ikdienā ir alkohola reibumā. Viņi man prasīja, lai es iedodu piecīti, teica, ka man taču esot nauda, jo atgriezos no Anglijas. Viņiem atbildēju, ka man ir tikai mārciņas skaidrā naudā, uz ko viņi atteica – dod to pašu, mēs samainīsim. Tas man šķita ļoti nepatīkami. Pēc tam divas nedēļas negāju ārā no mājas, negribēju nekur iet, neko darīt.
Atgriežoties atkal bija jāmaina ēšanas paradumus. Pie ēdiena bija jāpierod kādas 2 nedēļas, tāpat arī pie veikala cenām. It kā šķiet, ka cenas varbūt ir zemākas, bet jāatceras, ka alga vairs nav tik liela.
Kad atgriezies, vai zināji, kur strādāsi?
Manai mammai veikalā kāds vīrietis pateica, ka viņa tētim ir uzņēmums un viņš meklē darbiniekus. Kad es to padzirdēju, uzreiz nolēmu, ka došos mājās, un jau pēc nedēļas biju Latvijā.
Kādu atbalstu būtu gribējis no valsts?
Man nav vajadzīgs nekāds atbalsts. Es pats varu visu izdarīt. Gribēju uzsākt biznesu ar zemenēm, visi teica, lai rakstu projektus. Bet domāju, ja es kaut ko sabojāšu, kaut kas nesanāks, tad valstij finansējums būs jāatmaksā. Tomēr tiek uzlikts slogs.
Kādi ir Tavi nākotnes plāni?
Šobrīd es dzīvoju Vilzēnos, bet esmu pārliecināts, ka, visticamāk, dzīvošu Alojā. Tagad arī Valmierā strādāju uzņēmumā Valmieras stikla šķiedra. Šodien es 100% varu pateikt, ka vairs nebraukšu atpakaļ. Anglija man bija kārtīga dzīves pieredze. Tagad noteikti zinu to, ko es vairs nekad nedarīšu!
Sagatavoja: Monta Meldere
Foto: no personīgā arhīva
Sabīne Maksimova ir 19 gadus jauna. Viņa ir dzimusi Limbažos un augusi sešu bērnu ģimenē ar trim brāļiem un divām māsām. 2012. gadā viņas mamma pieņēma lēmumu, doties pie radiniekiem uz Ziemeļīrijas pilsētu Armagh, bet 2017. gadā ģimene atgriezās Latvijā, un šobrīd jau divus gadus dzīvo Alojas novadā.
Vai visa Jūsu ģimene devās uz Īriju?
Tā kā pārējie brāļi un māsa bija vecāki, tad uz Īriju devāmies četratā – mamma, es, brālis un māsa. Tā kā māsa ir aprūpējama, pamatā mamma visu laiku, ko dzīvojām tur, aprūpēja viņu un gaidīja mūs mājās. Radi bija padomājuši par to, kā mēs tur izdzīvosim. Tolaik man bija 12, bet manam brālim 15 gadi.
Latvijā mēs īrējām dzīvokli, bet Īrijā dzīvojām lielā mājā, kur otrajā stāvā bija guļamistabas, bet pirmajā viesistaba, kurā uzņemt ciemiņus. Pilsētā viss šķita citāds – ielas likās šaurākas, daba sakoptāka, centrā atradās skaists parks, vienīgi populācija bija mazliet lielāka nekā Limbažos – aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāji.
Iestājāmies skolā, kurā mācības bija jāapgūst angļu valodā. Latvijā es tikko biju beigusi piekto klasi, bet Īrijā sāku mācīties septītajā klasē.
Kāds bija Tava pirmā skolas diena?
Pirmais iespaids bija ļoti briesmīgs, jo es vispār nemācēju angļu valodu. Noteikti ne tā, kā tagad. Iegāju klasē, visi uz mani skatījās, biju ļoti nobijusies. Es apsēdos skolas solā, un skolotāja man kaut ko prasīja. Nopratu, ka viņa vaicāja, kā mani sauc. Skolotāja iedeva man vārdnīcu un skola piešķīra man pašai savu palīgu – cilvēku, kurš tulkoja un palīdzēja mācīties.
Kādas bija būtiskās atšķirības starp skolām Latvijā un Īrijā?
Pirmkārt, tur bija dažādas skolas, daļa no tām kristīgās.
Latvijā es mācījos Lādezera pamatskolā. Tur, protams, kā visās latviešu skolās vērtēšana notiek 10 ballu sistēmā. Īrijā izmanto burtu vērtēšanas sistēmu. Tā var tikt arī izvērsta, pievienojot burtiem indeksus, piemēram, B1 (augstāks novērtējums) un B2 (zemāks novērtējums). A – teicami, B – ļoti labi, C – labi, D – nokārtots, E – nesekmīgs (25 – 39%), F – nesekmīgs (0 – 24%), NG – necienīgs novērtējums. Par spīti tam, ka nepratu labi angļu valodu, kopumā atzīmes saņēmu diezgan labas, šķiet, zemākā bija C.
Vēl atšķirīgi bija tas, ka valkājām uniformas, arī sportojot mums visiem bija vienādi sporta tērpi. Man patika uniformas, tad mēs visi jutāmies vienlīdzīgi. Svētkos gan varējām vilkt, ko paši vēlējāmies. Katrā ziņā, uniformas mums neizmaksāja neko – valsts visus līdzekļus atgrieza, tāpat arī par grāmatām nebija jāmaksā.
Skolotāji bija ļoti patīkami, likās tādi jautri. Stundās varēja izpildīt uzdevumu, un tad – darīt, ko paši vēlas.
Ēdināšanai bija speciāli kuponi. Man īru ēdieni šķieta visnotaļ dīvaini. Kad mācījāmies skolā, ēdāmto, kas tika piedāvāts, bet, kad mācījāmies koledžā, tad gājām uz veikalu un pirkām to, ko paši vēlējāmies.
Kāda bija vienaudžu attieksme pret imigrantiem?
Vissliktākā attieksme bija no angļu puišiem – ko tu te meklē, kāpēc neko nemāki. Nebija patīkami. Arī draudzenes man bija imigrējušas no citām valstīm, viena bija poliete un otra – lietuviete. Skolā komunicējām arī ar angļu meitenēm, ārpus skolas turējāmies savā kompānijā. Vēl joprojām sazinos ar meiteni no Polijas, kura šobrīd ir atgriezusies dzimtenē, bet meitene no Lietuvas palika dzīvot Armagh. Koledžā pārsvarā bijām meitenes, kopā ar mums mācījās tikai pāris puiši. Uz izlaidumu gan mēs neaizgājām, jo nebija sajūtas, ka mēs tur iederētos…
Ko Tu darīji, kad biji pabeigusi divpadsmito klasi?
Es iestājos koledžā un tur mācījos 2 gadus programmā Hair and Media Make – up (mati un grims). Pirmajā gadā mācījāmies ko tad īsti dara matu stilists. Koledžā mācīties bija ļoti grūti, jo katram tika iedota tāda kā dienasgrāmata, kurā bija jādokumentē visu dienā paveikto. Man laimējās, ka es nebiju vienīgā, kurai tas sagādāja grūtības.
No koledžas braucām pieredzes apmaiņās, uz dažādām studijām, uzņēmumiem. Kamēr es mācījos skaistumkopšanu, mans brālis iestājās koledžā un apguva mūzikas programmu, jo viņam ļoti padevās spēlēt ģitāru.
Vai pilsētā bija daudz latviešu?
Es zināju četrus sava vecuma latviešus, bet sabiedrībā viņi nekad nerunāja latviski.
Kas lika doties projām?
Protams, tas bija ģimenes lēmums, bet arī man vairs Īrijā nepatika. Es apguvu visu, ko varēju, un atgriezos Latvijā ar mammu un māsu, bet brālis nolēma palikt tur.
Kā bija atgriezties Latvijā?
Man bija mazliet bail, jo es nezināju, ko darīšu. Sākumā mani iesaistīja projektā “PROTI UN DARI”. Projekta ietvaros bijām Staicelē un uzlabojām ēdiena gatavošanas iemaņas. Alojā tikos ar dažādu profesiju pārstāvjiem, biju uz Nodarbinātības Valsts aģentūru pie karjeras konsultanta. Devāmies arī uz Alojas pilsētas bibliotēku, kur palīdzēju, sagatavot izstādi, un darīju citus darbus. Pateicoties projektam, es iepazinu dažādus cilvēkus un sāku justies mazliet pārliecinātāka par sevi.
Šobrīd Alojā esmu atradusi darbu, kurš man patīk. Tas gan nav saistīts ar skaistumkopšanu, jo mazliet baidos par savām prasmēm. Manuprāt, iegūtā izglītība vēl būtu jānostiprina, lai varētu pie sevis uzņemt klientus.
Kāda ir dzīve Alojā?
Dzīvot šeit var, nav ne vainas. Kad biju Īrijā, papildus apmeklēju dažādas sporta nodarbības, spēlēju volejbolu. Vienreiz biju aizgājusi uz volejbola treniņu Alojas sporta hallē, bet tur manā komandā bija tikai vīrieši, un, nelielā auguma dēļ, sajutos ļoti maziņa.
Vēlētos, lai Alojā būtu vairāk iespējas kā pavadīt brīvo laiku. Šobrīd, kad mājās nav ko darīt, un neviens nedzird, tad es dziedu, bet brīvdienās braucu satikt draugus.
Kāds ir Tavs lielākais ieguvums no tā, ka esi bijusi ārzemēs?
Manuprāt, lielākais ieguvums ir manas zināšanas skaistumkopšanā un uzlabotā angļu valoda, bet pēc vietas, kurā es dzīvoju, es neskumstu it nemaz!
Sagatavoja: Monta Meldere
Foto: no personīgā arhīva
Projekta ietvaros tapa arī īsfilma “Dzīve ārzemēs”, kur novadnieki – remigranti stāsta par savu skaudro, pozitīvo un dažādām emocijām pārpilno pieredzi, kas iegūta ārzemēs.