Brīvzemnieku pagasta platība – 103.8 km2

Apdzīvotās vietas – Ozolmuiža, Puikule (pagasta centrs), Puikules stacija, Buiva, Ozoli

Ezeri – Lielais un mazais Ozolmuižas ezers, Muļķezers

Ievērojamākie novadnieki

• Jānis Dūnis – grāmatizdevējs
• Kārlis Dūnis – grāmatizdevējs
• Harijs Heislers – dzejnieks un gleznotājs
• Biruta Ķemere – airētāja

Vēsture

1945. gadā Valmieras apriņķa Ozolu pagastā izveidoja Brīvzemnieku ciema padomi. Savulaik Brīvzemnieku ciems (vēlāk pagasts) ietilpis Limbažu apriņķī (1947-1949), Alojas rajonā (1949-1956), Limbažu rajonā (1956-1962, 1967-2009) un Valmieras rajonā (1962-1967). 1950. gadā Brīvzemnieku ciemam pievienoja likvidēto Ozolu ciemu, bet 1954. gadā – likvidēto Puikules ciemu. 1977. gadā daļu Brīvzemnieku ciema teritorijas pievienoja Alojas pilsētciematam un Katvaru ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Brīvzemnieku pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Alojas novadā.

Pirmās ziņas par Ozolu muižas īpašniekiem – Koskuļu dzimtu, kuriem piederējušas arī Koskuļu muiža un Stumpenes pusmauiža, avotos sastopamas jau 14. gs. sākumā. 1658. gadā muižas īpašnieks bija Otto fon Mengdens. Mengdenu dzimta muižā valdīja līdz 18. gs. otrajai pusei. Laika gaitā muiža vairākkārt pirkta un pārdota, līdz 1777. gadā tā nonākusi grāfa Georga Johanna Mellina rokās, kurš apprecēja barona meitu Karolīnu. Lepno kungu namu ( speciālisti to dēvē par Vidzemes klasicisma pērli) uzcēla 18. gs. 80. gados G.J.Mellina laikā. 19. gs. dzīvojamo ēku paplašināja.

No 1866. gada līdz pat savai nāvei 1908. gadā muižā saimniekoja Kārlis Augusts Ferdinads Mellins, kurš apglabāts Dikļu kapos. Viņa vecākais dēls Knuts Augusts Mellins mantoja muižu, bet pēc Latvijā notikušās zemes reformas 20. gados, apsaimniekošanā saņēma muižas centru un 50 ha zemes. 1939. gadā grāfu ģimene aizbrauca uz Vāciju.

Ozolu muižas senākais nosaukums bijis „Lappyerve”, kas varētu būt tulkojums no lībiešu valodas kā „pils ezera krastā” vai saistīts ar alkšņa koka vārdu igauņu valodā.

Otrā pasaules kara laikā vācieši Ozolu muižā iekārtoja slimnīcu, ko nepaguva izmantot. Pēckara gados četrās pils telpās darbojās nespējnieku nams, bet pārējā daļa ilgstoši netika izmantota. No 1952. gada Ozolu muižā darbojās lauksaimniecības skola, kura vairākkārt mainījusi nosaukumu. Vēlāk muižas teritorijā uzceltas dzīvojamās mājas, mācību korpusi un audzēkņu kopmītnes.

Puikule dokumentos minēta jau 13. gs. 1427. gadā arhibīskaps Henings to izlēņoja vasalim jeb bruņiniekam Georgam Guclefam, bet 16. gs. beigās – Tīzenhauzenam. Laika gaitā muižā saimnieko vairākas ģimenes un dzimtas. 18. gs. 6 paaudzēs Puikulē valdījusi barona fon Klota dzimta. Ernts Johans Klots muižu nopircis 1758. gada 5. maijā par 18 tkst. sudraba dālderu. Pēdējais muižas īpašnieks Vilhelms Reinholds Klots to ieguva 1910. gadā. Nodibinoties padomju varai, viņš no muižas aizbēga. Viņa pēcnācēji dzīvo Vācijā vēl tagad.

Sākoties lauksaimniecības kolektivizācijai, pagasta teritorijā tika izveidoti vairāki kolhozi – „Jaunā gvarde”, „Komjaunietis”, „Ļeņina karogs” u.c. 1960. gadā visas sīkās kopsaimniecības apvienotas un kolhoza centrs bijis Puikulē, tāpēc Latvijas valsts pārbūves procesā 1988. gadā kolhozs nodēvēts par „Puikuli”. Vēlāk tas pārveidots par paju sabiedrību un 90. gadu beigās beidza pastāvēt.

Avots: „Limbažu novada vēsture”, wikipēdija