Platība – 181.44 km2

Lielākās apdzīvotās vietas – Ungurpils, Nikšas, Stābeģi, Smilgas

Ezeri – Ungurpils dzirnavezers

Ievērojamākie novadnieki

• Auseklis (Krogzemju Mikus) – izcilākais jaunlatviešu tautiskā romantisma dzejnieks
• Indriķis Zīle – skolotājs un pirmo triju Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents
• Eduards Alainis – rakstnieks un grāmatizdevējs
• Augusts Apsītis – Apse – latviešu atsevišķās brigādes Neatkarības bataljona virsleitnants
• Ernests Ābele – tālbraucējs kapteinis, jūrskolotājs, astronoms, fiziķis
• Jānis Bērziņš – Latvijas sūtniecības padomnieks un juriskonsults Maskavā, zvērināts advokāts, zvērināto advokātu padomes dibinātājs un priekšsēdētājs
• Jūliuss Būmanis – skolotājs, kordiriģents
• Pāvils Dreijmanis – arhitekts
• Lauris Dzelzītis – Dailes teātra aktieris
• Nemme Otomars – gleznotājs

Vēsture

             Aloja ir Ziemeļvidzemes mazpilsēta, kas zināma daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir klusa un maza provinces pilsētiņa, romantiska ļaudīm, kas mazpilsētā nekad nav dzīvojuši un apbrīno to ar caurbraucēja acīm.

Ales vārds atvasināts no lībiešu vārda – senleja. Ale bijusi zināma kā sena zemkopju apmetne. Domājams, ka pirms krustnešu iebrukuma te bijis Pleskavas kņaza izraudzīts meslu savākšanas atbalsta punkts. To netieši apliecina arī vietu nosaukumi. Piemēram: Soģupe, Soģkalniņš. Zināmās dienās meslu savākšanas laikā te uzturējies Pleskavas kņaza soģis, kura uzdevums bija arī spriest tiesu, celt baznīcas, tirgoties – iekārtot tirgu. Krievu kupči pret sāli, ieročiem, zīdu, zeltu un sudrabu iemainīja vilnas audumus, medu, vasku. Alojas miestā atradusies nometne, kur apmetušies Pleskavas kņaza ierēdņi. Krustnešu ienākšanas laikā te atradusies arī novada pirmā apdzīvotā nocietinātā Allenkile. Pēc Tālavas dalīšanas Ales ciems palika Livonijas ordeņa valstiņas sastāvā, ko pārvaldīja ordeņa mestrs un bruņinieki. Senais ciems bija izpostīts, bet tā vietā Livonijas valsts pastāvēšanas vietā izveidojās Alojas muiža.
Vēstures avotos Alojas vārds pirmo reizi minēts 1449. gadā. 1565. gadā Alojas un Stakenbergas muižas nonākusi Fabiāna Ungera īpašumā. 1508. g. Rīgas virsbīskaps atļāvis Ungurpils baronam Ungeram savā muižā dibināt vikāriju. Pēc tam Alojas evaņģēliski luteriskā draudze dibināta 1534. g. Alojas baznīca piederējusi muižniecībai. Tā bijusi koka statņu būve (1695.g.), no ārpuses ar ķieģeļu režģiem un laukakmeņiem apmūrēta. Zvans atradies zvanturī blakus baznīcai (1706.g.), bet 1768.g. 24. maija vakarā pēc zibens spēriena baznīca nodegusi līdz pamatiem, un tās vietā uzcelta mūra baznīca, kas iesvētīta 1776. gada pavasarī. Un 1845-1848.g. ap 700ev. –lut. Draudzes locekļu pārgājuši pareizticībā.
Pareizticīgo draudze Stakenbergu muižā dibināta 1846.gadā.tad arī uzcelta koka baznīca, bet 1895. gadā iesvētīts jaunais dievnams, celts no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem. Pie pareizticīgo baznīcas priesteros līdz I.Pasaules karam darbojusies arī pareizticīgo draudzes skola. Jau vairākus gadus dievkalpojumi pareizticīgo baznīcā nav notikuši. Netālu no baznīcas atrodas arī pareizticīgo draudzes kapi, taču pamesti likteņa varā un aizauguši, bet atsevišķas kapu vietas koptas tikai kapsētas ZR daļā. Te guldīts arī pareizticīgo, vēlāk Cerības I. pakāpes pamatskolas pārzinis Aleksandrs Antons.
Alojas ev.-lut. draudzes kapsēta atrodas uz pilsētas un lauku teritorijas robežas un aizņem apmēram 6 ha. Tā iesvētīta 1850.gadā. kapos guldīti apkārtējo pagastu iedzīvotāji un turīgāko saimnieku dzimtu kapus rotā granīta pieminekļi. Alojas kapsētā apglabāti 4 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri – novadnieks Jānis Anšmits, Jānis Palmanis no Pāles, Voldemārs Liepiņš no Rozēniem un Virsis no Vīķiem.
Alojas ciems dibināts 1903. gadā. Tad te atradās tikai luterāņu (dibināta 1776.gadā) un pareizticīgo baznīcas (dibināta 1895. gadā), mācītājmuiža (dibināta 1874. gadā), Alojas pusmuiža, divas draudzes skolas, krogi, doktorāts, aptieka, veikals un maiznīca. Pēc 1905. gada Ungurpils muiža un baznīcas draudze sāka izrentēt apbūves gabalus, un tā pamazām izauga Alojas ciemats. 1911. gadā tika uzcelts biedrību nams, 1912. gadā – koppienotava. Alojas apbūve strauji izvērsās pēc 1920. gada zemes reformas. 1936. gadā atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Rūjiena (slēgta 1997.gadā). 1950. gadā Aloja ieguva pilsētciemata statusu. 1992. gada 30. janvārī LR AP nolēma Alojas pilsētciematu pārveidot par pilsētu ar lauku teritoriju. Kopš 1998. gada Alojas pilsētai ir savs ģerbonis un pilsētas karogs.

Gadsimtu gaitā tagadējā Alojas pagasta lauku teritorija ietilpusi vairāku pagastu robežās. Līdz 19. gs. beigām tie bijuši Ungurpils pagasts ar Aloju, Vīķu, Urgas un Stakenbergu pagasti. 20. gs. sākumā Alojas draudzē 6 pagastu vietā palikuši 3 pagasti: Ungurpils pagasts apvienots ar Stakanbergu pagastu, Vīķu pagasts ar Limšēniem pievienots Rozēnu, bet Urgas pagasts – Puikules pagastiem. Pagastu robežas vairākkārt mainījušās. Tā 1924.g.14.maijā Ungurpils pagasta padomes sēdē skatīts jautājums par Puikules pagasta Urgas gala saimniecību pievienošanu Ungurpils pagastam. Ņemot vērā iedzīvotāju vēlēšanos, saimnieciskos apsvērumus, Puiķeles pagasta piekrišanu un pagasta pašvaldību likuma 13. pantu, Ungurpils pagasta valde pieņēmusi lēmumu par 28 vecsaimniecību un jaunsaimniecību pievienošanu Ungurpils pagastam.
Pēc II pasaules kara ar Alojas pagasta DDP IK 1945.g.25.III lēmumu Alojas pagastā nodibinātas Alojas, Ezeru un Īģes ciemu padomes. Daļa bijušās Īģes ciema saimniecību 14.06.1954. – 15.08.1958. ietilpušas Alojas raj. Vīķu ciemā, bet pēc tam pievienotas Alojas strādniekciematam. Puikules pagasta Uzkalniņu c. l/a ,,Komunisma ceļš’’ kopš 17.07.1951.g. iekļauts Alojas c. sastāvā.
28.03.1977.g. Alojas ciemam pievienota daļa Brīvzemnieku un Braslavas c. teritorijas, savukārt daļa no Alojas ciema – Staiceles ciemam. Alojas pagasts likvidēts 31.12.1949.gadā, bet Alojas, Ezeru un Īģes ciemu padomes saglabājušās.

14.06.1954.gadā Alojas ciems pievienots Ezeru ciemam, kurš likvidēts 07.01.1957.gadā un pievienots Alojas strādnieku ciematam.

Aloja kā Ungurpils pagasta centrs bijusi līdz 1925.gada vasaras beigām. Ungurpils pagasta padomes sēdēs atkārtoti skatīts jautājums par pagasta nosaukuma maiņu. Sabiedrība un lielākā daļa padomes locekļu gribējuši, lai Ungurpils pagasta vietā būtu Ausekļa pagasts. Alojas vārds noraidīts kā nepiemērots, jo asociējoties ar vārdu alošanās. Vairāki padomes locekļi bijuši par iepriekšējā nosaukuma saglabāšanu, aizbildinoties ar to, ka pagasta nosaukuma maiņa prasītu papildus izdevumus. Acīm redzot, pagastu pašvaldību departaments pagasta pārdēvēšanu dzejnieka Ausekļa vārdā nav atbalstījis.
1925. g. 8. augustā notikusi vēl Ungurpils pagasta padomes sēde, bet 29. septembrī – ārkārtas sēde, kur protokola virsrakstā blakus Alojas pagasta nosaukumam iekavās rakstīts – „bij. Ungurpils pagasts’’. To arī varam saukt par Alojas pagasta dibināšanas datumu. Sastopami arī arheoloģiskie pieminekļi: uzkalniņu kaps ar akmens krāvumu jeb teikās pieminētais Velna klēpis, atrodas pie Ezerkalnu mājām netālu no Ungurpils. Otrs zināmais akmens krāvumu senkaps (Baižkalniņš) atradies netālu no pareizticīgo baznīcas pie Buktēm, bet izpētīts un norakts 1981.g. vasarā sakarā ar bijušo p/s Aloja lidlauka paplašināšanu. Novadpētnieks A. Galeviuss kā senu apbedījuma vietu noteicis arī uzkalniņu apbūves gabalā Jūras ielā 46, bet daļēji izpostīts, ierīkojot pagrabu. Nedaudz saglabājies Perkilas bruņinieku pils nocietinājums Ungurpilī Arheoloģisko pieminekļu skaitā minēti arī seni pilskalni pie Mieskiņu mājām un Lauru jab Babītes pilskalns Krogzemjos pie Veclauru mājām, kur atradusies Ungurpils muižas blakuspils Eichenangerna.

Avots: wikipedija, „Limbažu novada vēsture”