Jaunieši, kas 16.maijā tikās ar rakstnieci Ingu Ābeli, iesaistījās interesantā sarunā par to, ko nozīmē būt rakstniekam un kāds ir rakstnieka darbs no domas līdz reālam darbam – grāmatai, zinot, ka rakstnieces daiļrade aptver visus literatūras veidus: prozu, dramaturģiju un dzeju.
Aloja, tāpat kā kāda cita pilsēta, kas ir pati par sevi, uz to nevar atbraukt pa ceļam, ir jābrauc īpaši, paldies par uzaicinājumu – sarunas sākumā, atsedzot dažādu vietu izjūtu, sacīja Inga Ābele.
Ar sevi nedaudz iepazīstinot, rakstniece teica, ka viņas vectēvs ļoti daudz lasīja, kad viņa bija vēl maza, un sēžot vectēvam klēpī nācās pāršķirt lapas grāmatām. Tad ir jautājums, vai tās neiesēdās kaut kur zemapziņā, jo katra grāmata ir citu cilvēku pieredze, un tās svešās pieredzes ienāk tevī. Kad pats sāc rakstīt, varbūt tas viss nāk atpakaļ.
Visgrūtāk reizēm ir sākt, atrast tēmu. Kad ir sākts, tad jau pamazām aiziet. Iedvesma var rasties pēkšņi – citreiz no mākoņiem, citreiz no cilvēkiem. Kad ir iedvesma, tik viegli viss darās, gribas rakstīt. Dažreiz var pietikt arī ar neatlaidību, lai uzrakstītu labu stāstu vai grāmatu. Tikai tam jābūt tādam mērķim, ka tas tev ir vērtība un ka tam tu atdod savu laiku.
Runājot par dzeju, I Ābele atzīst, lai to rakstītu ir jābūt tīrasiņu dzejniekam, tomēr viņa sevi nekad nav jutusi kā dzejnieci. Dramaturģija savukārt ir viņas profesija, kas iegūta studējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un TV dramaturģijas nodaļā.
I. Ābele ir sarakstījusi vairākas lugas un scenārijus TV un kinofilmām, dramatizējusi teātrim literāros darbus. Ir vairākkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte dramaturģijas un prozas kategorijās.
Ingas Ābeles nozīmīgākie darbi: stāstu krājumi: Akas māja, Sniega laika piezīmes, Austrumos no saules un ziemeļos no zemes, Kamenes un skudras;
romāni:Uguns nemodina, Paisums, Klūgu mūks, Duna; lugas:Dzelzszāle, Jasmīns, Tumšie brieži; dzejproza: Atgāzenes stacijas zirgi; dzejas krājumsNakts pragmatiķe.
Sarunas noslēgumā I. Ābele klātesošajiem nolasīja savu dzejoli, kas ievietots lībiešu dzejas krājumā “Kā iznirst lībieši”.
Mūsu vienīgā dzīve ir dzīvošanas vērta, man patīk dzīvot, sacīja I.Ābele, atbildot uz jauniešu jautājumu, vai ir padomā kāds nākamais darbs, ņemot vērā, ka pēdējiem trim darbiem autore veltīja sešus dzīves gadus.
Tikšanās noritēja Alojas pilsētas bibliotēkas un VKKF atbalstītā projektā “Literārās tikšanās “Ieklausīties un sadzirdēt””.
Sarmīte Frīdenfelde / Alojas pilsētas bibliotēkas vadītāja
Foto S.Frīdenfelde
