Bitenieks Aigars Vladimirovs šī gada martā. Tobrīd košajos, pašu krāsotajos stropos bites palēnām rosījās un gatavojās jaunajai darba sezonai. Nu tā rit pilnā sparā.
Šogad ir jau ceturtā sezona, kopš Aigars Vladimirovs no Brīvzemnieku pagasta „Neļķēm” par savu sirdsdarbu sauc biškopību. Jaunais bitenieks priecājas, ka var dzīvot un strādāt skaistajā vecvecāku īpašumā, kuru ieskauj pļavas un koki. Te paša ģimenei un bitēm ir laba dzīve.
Biškopja arodu Aigars pārņēmis no sava tēva Ulda, kurš ir bitenieks ar vismaz 15 gadu stāžu. Kad tēvam radusies ideja nedaudz samazināt biznesu, jo darbs ir smags, dēls pieteicies pa brīviem brīžiem doties palīgā. Pēc mēneša abi saprata, kā tā nekas neizdosies, tāpēc tēvs iedevis 10 saimes, ar kurām pašam sākt darboties. Tā arī viss sācies. Nu pašam jau ir 85 saimes un katrā no tām dzīvo ap 40 tūkstošiem bišu, taču pie tā viņš nedomā apstāties, jo vēl ir arī tukšo stropu. Uzņemties rūpi par vairāk nekā 150 saimēm gan bitenieks nebūtu gatavs, jo vienam tas būtu pārāk grūti. – Tētis reizēm uzsmej, ka esmu viņa konkurents, bet ir priecīgs, ka eju viņa pēdās, jo viss ir labi un izdodas, – saka Aigars. Viņš atceras, ka reiz domas par savu nākotni viņš nekādi nesaistīja ar bitēm: – Kad beidzu pamatskolu, tēvs teica, lai eju mācīties par bitenieku, bet kam tolaik bites interesēja? Tad pa naktīm bija daudz jāstrādā. Vecākiem bija ar roku griežamā sviede, ar kuru dažkārt līdz 3:00 naktī strādājot, īsti tā lieta nesaistīja. Bet pagāja laiks un dzīve tomēr lika atgriezties pie šīs nodarbošanās. Tagad gan ir interese un patika pret šo darbu.
Bišu dzēlieni jau sen puisim nesagādājot raizes. Tos saskaitīt arī vairs nav iespējams, vien katru gadu pirmā dzēluma vieta uzpampst, it kā organisms pa ziemu būtu no dzēlieniem atradis. Aigars atzīst, ka par bitēm visu laiku uzzina ko jaunu, tāpēc labprāt ar savām zināšanām un pieredzi dalās. Bitēm piemītot ļoti daudz interesantu īpašību un spēju, piemēram, tās ļoti labi jūt laikapstākļu izmaiņu tuvošanos, kā arī cilvēka noskaņojumu. Ja tuvojas negaiss vai pie stropiem atnākušais ir sliktā garastāvoklī, bites kļūst tramīgas un agresīvas. Tāpat interesanti, ka tās atpazīst savu mājvietu, no visiem stropiem nekļūdīgi izvēloties īsto. Tieši tāpēc stropus mēdz krāsot atšķirīgos un košos toņos.
Veiksmīgas biškopības pamatā ir dažādi faktori. Pirmkārt, ļoti svarīgi ir atrast stropiem atbilstošu vietu, taču to ar katru gadu kļūst arvien mazāk. Ja kādu priecē neapstrādāto lauku izskaušana un krūmu izciršana, bitenieki domā pretēji – jo mazāk intensīvās lauksaimniecības un vairāk dabiski aizaugušu teritoriju, jo labāk. Aigaram mājām apkārt esošajās pļavās pamatā iesēts baltais āboliņš, jo puisis uzskata, ka tā nektāra iegūšanā ir stabila vērtība. Otrkārt, liela nozīme ir laikapstākļiem. Vislabāk, ja laiks ir karsts un mitrs vienlaicīgi, gluži kā tropiskais klimats. – Pēdējos gadus mūsu vasaras diemžēl vienu brīdi ir neciešami karstas, pēc tam atkal drēgnas un lietainas, bet ne kaut kas pa vidu. Lietū bites nelido, bet karstumā uz ziediņiem rodas izsvīdumi, tie izžūst, līdz ar to medu nedabūt. Ja pa nakti nolīst, bet dienā ir aptuveni 25 grādus silts, tie ir ideālie apstākļi, – skaidro Aigars.
Vērtējot Alojas novada vides atbilstību biškopības specifikai, bitenieks atzīst, ka tā ir gana laba. Salīdzot ar dabu, piemēram, Kurzemes pusē, mums esot lielāka dažādība. Arī bitēm nav daudz draudu, vien tie, ar kuriem cīnās jebkurš biškopis. – Ir parazīti, tādas kā mazas ērcītes, kas dzīvo uz bišu skaustiem, noņemot tām spēku. Lai gan bites lido un dara visu kā ierasts, tās vairs nav spējīgas pārlaist ziemu un nodzīvo vien pusi mūža. Gan es, gan citi biškopji ar šo problēmu saskaras regulāri, tāpēc Latvijas Biškopības biedrība piešķir bezmaksas preparātus pret šiem parazītiem, ko mēs arī labprāt profilaktiski izmantojam. Stropu iemītnieces apdraud arī caunas.
Vaicāts, cik daudz medus pagājušajā sezonā izdevies iegūt, viņš smej, ka to nevar atklāt. Biteniekiem aizvadītais gads neesot bijis veiksmīgs, bet neskatoties uz to, Aigaram medus bijis divreiz vairāk nekā iepriekš. Tai pašā laikā, arī klienti tikai rodas un rodas, tāpēc pašam tik vien palicis, kā viena maza medus burciņa. Par to gan puisis nesūdzas. Saldais kārums no viņa saimniecības nonāk gan ģimenes, draugu un paziņu mājās, gan izceļo tālu aiz mūsu novada un pat valsts robežām, jo mazos trauciņos iepildīts, tas nokļūst arī pašvaldības prezentācijas materiālu komplektos. Produkcijas popularizēšanai un biznesa attīstībai daudz iegūts no lauku partnerībā „Īģe” mājražošanai īstenotajiem projektiem. – Jāizmanto to sniegtās iespējas, jo lielie uzņēmēji var meklēt atbalstu bankās. Mazajiem vispirms jāiegulda visa sava nauda, lai realizētu projektu, taču tikai tā iespējams iztērētos līdzekļus atgūt. Sākums vienmēr ir visādā ziņā grūts, bet, ja grib, tad visu var, galvenais nebaidīties, – apņēmīgi spriež Aigars.
Zanes Šlendakas
teksts un foto