Leldes Stumbres stāsts par zaļo atmodu Latvijā.
Pagājušā gadsimta 70. gadi un 80. gadu pirmā puse milzīgajā Padomju Savienībā, kurā ietilpa arī Latvijas PSR, stabili valdīja stagnācija. Tā bija izplūdusi kā želeja un iesūkusies praktiski visās valsts nozarēs. No vienas puses – tā tika miermīlīgi veicināta, jo tad var dzīvot bez liekām problēmām – nekur nav jātraucas, nekādi augstumi nav jāsasniedz, visas pacilājošās runas un lozungi ir tikai runas un lozungi, un neviens padomju pilsonis tās neņēma par pilnu. Visi bija samierinājušies, ka šo stagnāciju praktiski nav iespējams izjaukt.
Tomēr, kā jebkurā sabiedrībā, atrodas indivīdi, kuri nepacietīgi mīņājas, lēkā, lai redzētu pāri žogam, pavada ar skatienu strauji slīdošos mākoņus bezgalīgajās debesīs un bubina, ka jābūt, noteikti jābūt vēl kaut kam! Tie parasti ir mākslinieki un dzejnieki, kuriem fantāzija vairāk attīstīta, kuri redz un nojauš pat to, kas nevienam pat prātā nenāktu. Viņus padomju vara uzmanīja cītīgāk, jo viņiem ir tieksme savas fantāzijas publiskot un mulsināt vienkāršos pilsoņus. Tomēr radošie ļaudis tāpēc ir radoši, lai izdomātu visādas viltības un savas fantastiskās idejas aizvadītu līdz plašām tautas masām. Lielākā tā laika viltība bija – runāt par sāpīgām un ilgpilnām lietām caur dabu. Kas ir daba, to visi saprot, pat dzelžaini ierēdņi. Ja kāds sāk apgalvot, ka nevajadzētu to iznīcināt, ka tā ir skaista un cilvēkam vajadzīga, neviens lāga neiebilst.
Latvijā mūsu dabas mīlestību krietni citā līmenī pacēla dzejnieks Imants Ziedonis, kurš uzrakstīja grāmatiņu „Kurzemīte”. Ne tikai uzrakstīja, bet izstaigāja šo Kurzemīti un uzdrošinājās atklāti cildināt gan tās skaistumu, gan cilvēkus. Domāju, manas paaudzes cilvēki labi atceras, kādu viļņošanos sacēla šī grāmatiņa. Vēl vairāk – Imants Ziedonis paziņoja, ka Latvijā jāglābj koki – simtgadīgi ozoli, kas ieauguši brikšņos un kas ir vērtība pati par sevi. 1976. gadā tiek nodibināta neoficiāla dižkoku atbrīvošanas grupa un ierēdņi ir apjukumā – it kā jau nevainīgi, bet tās pulcēšanās ar kaut ko tomēr satrauc. Viņi tur noteikti arī sarunājas.
Jā, protams, sarunājās. Sākās visīstākā zaļā atmoda. Paralēli Ziedoņa aktivitātēm, sarosās arī jaunie radošie prāti, kurus komjaunatnes dižvīri pulcina radošās jaunatnes nometnēs, naivi cerēdami, ka, sapulcinot tos vienuviet, spēs labāk kontrolēt. Notiek tieši pretējais – 1983. gadā Arvīds Ulme, kurš tajā laikā strādā par mežsargu un raksta dzejoļus, savāc ap sevi drosmīgus entuziastus un organizē talkas. Talkas brīvprātīgi piespiedu kārtā notika jau agrāk, bet Ulmes pulciņš piešķīra tām pilnīgi citu jēgu – nevis vienkārši sagrābt lapas pavasarī vai rudenī, bet iztīrīt un sakārtot to, kas gadu desmitiem licies lieks un nevajadzīgs: baznīcas, kapus, vecos parkus. Tiek nodibināts Pieminekļu aizsardzības talku cents. Paralēli sākas folkloristu kustības uzvaras gājiens, kas rezultēsies ar Balticu. Paralēli divi žurnālisti – A.Snips un D. Īvāns sāk publisku cīņu par Daugavu. 1987. gadā tiek nodibināts Vides aizsardzības klubs un Rīgā VAK organizē pirmo masveidīgo mītiņu – „Par tīru gaisu”. Vides aizsardzība – tīrs gaiss, Daugava, vēlāk – cīņa pret metro būvniecības, protesti pret Slokas celulozes fabrikas postījumiem Lielupē, Lūgšana pie jūras, par tīru Baltijas jūru…
Visas šīs un vēl daudzas citas zaļās lietas, kas it kā runāja par vides aizsardzību, tomēr runāja arī par ko citu – gribam būt brīvi! Gribam paši noteikt, kā dzīvot un strādāt savā valstī!
VAK vētrainie darbības laiki pagājuši, tagad vajadzīgas citas metodes, lai aizstāvētos pret mežu izciršanu, jūras piesārņošanu vai par dabas daudzveidības saglabāšanu. Tomēr no zaļajiem protestiem, kuriem pieslieties neapšaubāmi bija vieglāk un ne tik bīstami, galu galā izveidojās politiski orientēti cilvēki – sākās politiskā Atmoda un galu galā – 5. Maijs. Latvija pasludināja neatkarības atjaunošanu.
Kopš tā brīža pagājuši vairāk kā trīsdesmit gadi un tas ir pietiekošs laiks, lai palūkotos uz šiem procesiem ar svaigu un vēsu aci. Jo vairāk tādēļ, ka vēsturiskiem notikumiem ir tendence izzust no cilvēku atmiņas. Mūsdienās ar atmiņu stāstiem vien nepietiek – informācijas vienkārši ir pārāk daudz. Tādēļ drošāk šos vēsturiskos notikumus apkopot, saglabāt tos acīm redzamās liecībās – dokumentos, priekšmetos, kino un foto materiālos.
2016. gadā tika nolemts izveidot Zaļās atmodas muzeju. Tas brīdis bija pienācis – materiālu ir pietiekoši daudz, bet atmiņas par zaļo aizsāktajiem procesiem tieši atmodas veicināšanā kļūst arvien bālākas.
2018. gada aprīlī Zaļās atmodas muzejs savu darbību sāka Jūrmalā, Dubultos, tika iekārtotas 6 muzeja telpas, veidota plaša ekspozīcija, izveidots ar muzeja Krājuma arhīvs. Muzejs kā institūcija un vieta pa šiem gadiem krietni mainījis savu kādreizējo nozīmi. No sastinguša, vēstures reliktu krājuma tas pārvērties par radošu, atraktīvu vidi, kurā var ne tikai iegūt informāciju, bet pat piedalīties. Zaļās atmodas muzejs ir sava ceļa sākumā – muzejs savas telpas Jūrmalā, diemžēl šogad zaudēja, toties ieguva citas, šķiet, pat labākas – Limbažu novada Puikules muižā.
Mūsdienu muzejs nekad nav pabeigts un gatavs. Eksponāti ierodas pa visdažādākajiem ceļiem un ideju pārpilnība garantē, ka muzejs vienmēr varēs ar kaut ko pārsteigt savus apmeklētājus.
Neskatoties uz to, ka mazajā, bet rosīgajā Latvijā jauni muzeji nav retums, Zaļās atmodas muzejs, kas stāsta par zaļās kustības neapšaubāmo ietekmi gan uz valsts politiku, gan ekonomiku, ir vienīgais tāda veida muzejs Baltijā.
Teksts: Lelde Stumbre
Foto: B.Čakste