Marta nogalē Alojas Ausekļa vidusskola aizsāka sarunu ciklu tiešsaistē, kurā esošie skolēni tiekas ar absolventiem. Sarunu mērķis ir dot iespēju skolēniem paraudzīties uz pieaugušo dzīvi, gūt idejas un iedvesmu, kā veiksmīgāk sasniegt mērķus, motivēt sevi un nākotnē virzīties pa karjeras kāpnēm.

Pirmo tikšanos ar skolēniem aizsāka ungurpilietis Māris Možvillo, kurš patlaban ir Saeimas deputāts. Māris sarunājās ar 9.-12. klašu skolēniem. Atceroties savus skolas laikus, M. Možvillo secināja, ka darījis arī nedarbus. To mērķis gan nav bijis nodarīt kādam kaitējumu, bet gan pierādīt sevi, apliecināt savu varēšanu. Viņš aicināja jauniešus neaizrauties ar palaidnībām, bet būt aktīviem, radošiem. Sarunas laikā viņš vairākkārt aicināja darīt lietas, kuras sagādā prieku, gandarījumu, pamēģināt arvien jaunas nodarbes, atklāt, meklēt risinājumu. Viņš uzsvēra, lai jaunieši kā galvenās neizvirza materiālās vērtības. Visu pasaules naudu tāpat nav iespējams nopelnīt, turklāt miljonāri nebūt nav laimīgākie cilvēki pasaulē.

No skolēnu atziņām:

• Cilvēks ar prieku dalījās savā pieredzē arī par maziem nedarbiem. Bija ļoti patīkami sadzirdēt viņa skatījumu par dzīvi un atbalstu jauniešiem. /Alise/

Nākamais skolēnu sarunbiedrs bija profesionālais basketbolists Mārcis Vītols. Viņa auditorija sarunas laikā bija gana plaša – teju 80 skolēnu, sākot no 6. klases. Sarunas sākumā viņš pastāstīja, kā aizraušanās ar basketbolu aizsākusies jau 5-6 gadu vecumā, iedvesmojies no brāļiem, mammas, kuri arī nodarbojušies ar šo sporta veidu. Mārcis atzina, ka skolas laikā neesot bijis liels blēņdaris, jo aizrāvies ar sportu un citām nodarbēm nav bijis laika. Alojas skolā pavadītos gadus viņš atceras ar prieku – klases kolektīvs, skolotāji bijuši jauki un pozitīvi. Viņš īpaši pateicās krievu valodas skolotājai S. Rudzītei. Skolas laikā licies, ka latviešiem šo valodu nevajag. Tikai vēlāk saprasts – tā ļoti noder. Īpaši dzīvojot un strādājot Rīgā. Pēc 9. klases Mārcis devies uz Valmieras Valsts ģimnāziju, tur turpinājis trenēties basketbolā. Vēlāk karjeras ceļi viņu aizveduši uz Jelgavu, kur spēlējis LU komandā, pēc tam nonācis atpakaļ Valmierā, vēlāk spēlējis Ogrē. Pirmā ārzemju pieredze Mārcim bija Ukrainā, kur spēlējis Odesas komandā. Šajā laikā piedzīvojis arī karjeras augstāko punktu – ticis izsaukts uz Latvijas izlasi. Pēc tam atgriezies Latvijā, nonākot Ventspilī, bet tagad viņa dzīve rit starp Rīgu un Limbažiem. Mārcis spēlē „VEF Rīga”, bet trenējas un dzīvo Limbažos. Sarunā viņam tika jautāts, kas palīdz restartēties, uz ko sportists atteica, ka tās var būt arī pavisam ikdienišķas lietas – praktiski mājas darbi, palīdzēšana vecākiem, laiks kopā ar tuviniekiem. Viņš ieteica arī skolēniem, atpūšoties no mācīšanās, piemēram, izvest pastaigā suni, paspēlēt ārā bumbu, nomazgāt traukus, pārsteigt mājiniekus ar pašu ceptām pankūkām.

No skolēnu atziņām:

• Vislabāk man no tikšanās patika Mārča stāsts par krievu valodu, tas lika saprast, ka valodas zināšanas ir ļoti noderīgas, un to dēļ ir vērts papūlēties. Guvu atziņu, ka, lai gan var sapņot par lieliem panākumiem, par dzīvi tomēr jādomā reālistiski.
• Man ļoti patika klausīties Vītolu, viņš interesanti stāstīja, bija prieks dzirdēt, kā viņš tika labā basketbola līgā! Interesanti bija uzzināt, kā viņam ir gājis, kā ir mācījies un kā līdz visam tam nonācis.
• Pēc ceļgala traumas biju sākusi domāt, ka basketbols vairāk nebūs tā mana lieta, bet klausoties to visu, ko teica Mārcis, ka arī viņam bija trauma un ka viņš nepadevās, man iekšā kāds pateica: “Nē! Tu uzlabosi savu veselību, tu nepadosies un turpināsi darīt to, ko tev patīk darīt!” Pēc sarunas ar Mārci es sapratu, ka tas man pietrūka visvairāk šo 2 gadu laikā! Paldies Mārcim, viņš mani ļoti iedvesmoja!/Evelīna/
• Mana atziņa ir tāda, ka nekad nav par ātru kaut ko sākt. Ir jāpiepilda savi sapņi, jo, tos nepiepildot, tu nesasniegsi savu mērķi./Arta/
• Es sapratu no tiešsaistes tikšanās, ad jābūt ļoti stabilam 1 mērķim, uz ko tiekties. /Miķelis/
• Viņš man lika padomāt, ka es varētu sākt sportot un labāk mācīties! /Mareks/
• Nevajag pusceļā padoties! Ir jāmācās! /Daniels/
• Sapratu, ka no mazām dienām jau jāvirzās uz mērķi. Ja dari, tad dari no sirds! /Meinards/
• Bija interesanti uzzināt, kur citi no Alojas skolas tālāk mācījušies./Paula/

Kādā no citām sarunu reizēm 9. klases jauniešus uzrunāja Alojas novada jaunatnes lietu speciāliste Monta Meldere. Viņa runāja par to, kur rast motivāciju, iedvesmoties, dalījās ar praktiskiem piemēriem no savas ikdienas.

Aprīļa vidū skolēni tikās ar Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes komandieri Sandri Gaugeri. Sarunas sākumā viņš atzinās, ka Alojas skolā nav būt vismaz 15 gadu, bet solīja tuvākajā laikā te paviesoties, lai redzētu, kādas pārmaiņas skārušas viņa bijušo skolu. Komandieris skolēniem stāstīja par savu ikdienu militārajā bāzē, par starptautisko pieredzi, kas gūta dažādās pasaules valstīs – Nīderlandē, Igaunijā, Irākā, ASV, Zviedrijā, Bosnijā un Hercegovinā. Viņš sarunā vairākkārt uzsvēra, ka valodas zināšanas ir atslēga uz pasauli. Patlaban Sandris strādā Ādažos, vada Sauszemes kājnieku brigādi. Šādā režīmā viņa darbs turpināsies vēl divus gadus. Tad viņam piedāvās atkal citu darbu militārajā nozarē. Tāda rotācija notiekot ik pēc 3-4 gadiem. Tas ļaujot piedzīvot arvien ko jaunu, attīsta prasmes, uzlabo zināšanas un ļauj augt profesionālajā ziņā. Sarunbiedram skolēni un skolotāji uzdeva virkni dažādu jautājumu – par misijām un to bīstamību, grūtākajiem lēmumiem, sievietēm bruņotajos spēkos un karavīru ikdienu.

No skolēnu atziņām:

• Man patika tas, ka S. Gaugers stāstīja par savām pieredzēm. Kā arī man patika, kā viņš pasniedza informāciju. Tā kā man patīk klausīties par šāda veida “šausmām“, man šķita ļoti interesanti, kad stāstīja par kariem. Visšokējošākais bija tas, ka cilvēki no siltajām zemēm ir slinkāki, bet ar lielāku garu. /Violeta/
• Viņš pastāstīja daudz motivējošus un patiesus dzīves mērķus. Piemēram, nevar izvirzīt tikai vienu dzīves mērķi tie ir pa posmiem. Bet tā kā pārsvarā visu par dzīves mērķiem un jēgu. Par to kā saplānot dzīvi esmu dzirdējis. No jauna ieguvu informāciju tikai par dienēšanu. /Emìls/
• Ja vēlies kaut ko sasniegt, ar to jānodarbojas katru dienu, un ir jāzina, ko tieši gribi sasniegt. Ja vadi, tad vadi ar savu piemēru. Kaut vai nav vēlme un motivācija kaut ko darīt, ir jādara, jo neviens cits tavā vietā to nedarīs. Visgrūtāk ir motivēt sevi kaut ko darīt, ja nesaproti, kas tas ir un kāpēc to vajag. Mērķim jābūt izmērāmam un sasniedzamam un to nevajag uzstādīt vienu visai dzīvei (labāk ir pāris gadiem). Ir svarīgi uzstādīt mērķi un tā sasniegšana dod gandarījumu un motivāciju darīt vēl lietas. Vajadzētu izdomāt, ko darīsi pēc skolas beigšanas, la saprastu, uz kuriem mācību priekšmetiem ir jāfokusējas. /Kristiāna/
• Cilvēks ar prieku dalījās savā pieredzē par dzīvi armijā. Es ļoti gaidīju šo tiešraidi, biju jau sagatavojusi laicīgi pāris jautājumus. Man ļoti patika. Patika, ka S. Gaugers motivē jauniešos, un liek aizdomāties par mērķiem. Ļoti atmiņa palika viņam vārdi “Ir jāmācās”. Un par to, ka jau tagad jāsāk aizdomāties, par ko vēlies kļūt, ko vēlies darīt. Un palika atmiņā, ka jādara ir pašam, jo neviens mūsu vietā to neizdarīs./Alise/
• Mana atziņa pēc lekcijas ir tāda, ka militārā joma ir ļoti interesanta. Šī lekcija man palīdzēja saprast, ka es vēlos iestāties Zemessardzē. /Stefānija/
• Man no tikšanās ļoti patika, ka stāstīja par mērķiem, ka ir jāsaprot, kādēļ šī konkrētā lieta ir jādara, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Kopumā bija arī interesanti uzzināt vairāk par to, kā norisinās mācības bruņotajos spēkos./Elīna/
• Man patika, ka Sandris Gaugers pastāstīja, lai izdomā, par ko nākotnē tu vēlies būt un mācīties priekšmetus, kuri šajā profesijā ir svarīgāki. Vēl man patika, ka viņš pastāstīja, par to, ko karavīri dara un kā viņi dara. Vēl es sapratu, lai sasniegtu lielus mērķus, ir jāsāk ar maziem./Sanija/

Sarunu cikls tiešsaistē ar skolas absolventiem turpināsies arī maijā.

Sagatavoja: Liāna Lilenblate-Sipko, Ineta Lopenova