Par Rīgas pils tradīciju kopš Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikiem ir kļuvusi svētku egles iedegšana Rīgas pils laukumā kopā ar dižģimenēm no visiem Latvijas novadiem un pilsētām. Egles iedegšanas pasākumā piedalās katra novada labākās, stiprākās, kuplākās un radošākās daudzbērnu ģimenes, par kurām Valsts prezidents ir saņēmis atsauksmju vēstules no novadu pašvaldībām. Arī 2020. gadā bija plānots kopā ar ģimenēm iedegt egles – ielūgumi jau bija izsūtīti, bet diemžēl pandēmijas un valstī noteikto ierobežojumu dēļ šāds pasākums nevarēja notikt. Tomēr prezidents visiem aicinātajiem nosūtīja dāvaniņas.

Vieni no saņēmējiem bija alojieši – kuplā ELSTIŅU ģimene. Kopš saņēma ielūgumu, visi ļoti gaidījuši, visvairāk, protams abi dēli – sešgadīgais Mihaels un piecgadīgais Braiens. Meitiņa Merilina vēl ir par mazu, lai apzinātos šādu pasākumu – viņai ir tikai gads un četri mēneši. Kad jautājam, vai ģimene zina, kāpēc viņi tika izvirzīti no pašvaldības puses, mamma Laima spriež – tas varētu būt tāpēc, ka vasarā viņi piedalījušies projektā  «Remigrācijas pakalpojumu sekmēšana pašvaldībās», kurā tika veidots videostāsts par viņu pieredzi darbā ārzemēs un lēmumu atgriezties.

Laima Elstiņa stāsta: «Diemžēl valstī apstākļi ir tādi, ka nedrīkstējām doties uz Rīgas pili, iedegt eglīti kopā ar Valsts prezidentu. Tad mums zvanīja, prasīja, vai mums sagatavoto dāvanu varam aizbraukt saņemt Rīgā – mums ar to braukšanu uz galvaspilsētu ir, kā ir, tāpēc neaizbraucām. Arī daudzas citas ģimenes neesot varējušas saņemt klātienē, tāpēc dāvanas tika izsūtītas pa pastu. Domāju, ka arī tad, ja aizbrauktu uz Rīgu, tāpat prezidentu nevarētu satikt – valstī esošie ierobežojumi neļauj. Puiši jau bija sapriecājušies, ka klātienē varēs satikt prezidentu, bet neko darīt.»

Par remigrēšanu Laima stāsta: «Sākumā mēs divatā ar Vilni aizbraucām strādāt uz Īriju, uz trijiem gadiem. Tad atgriezāmies, nopirkām Alojā dzīvokli, kurā šobrīd dzīvojam, – atgriezušies šeit atradām darbu, strādājām un dzīvojām, līdz sākās krīze. Tad mums uzradās iespēja aizbraukt uz Angliju. Aizbraucām un tur nodzīvojām sešus gadus, tur arī piedzima puiši. Tagad ir trešais gads, kopš esam Latvijā, lēnā garā remontējam dzīvokli.

Ir labi būt mājās, pie savējiem. Kad atgriezāmies otro reizi Latvijā, puiši vēl bija maziņi, Mihaelam šobrīd ir seši gadi, Braienam ir pieci. Mihaelam sākumā bija valodas barjera, bija grūti, kad abas divas valodas juka kopā. Tagad jau viss ir kārtībā – abi iet bērnudārzā, tur mēs tā veiksmīgi tikām, jo tajā brīdī Alojā vēl nebija tik daudz bērnu, cik tagad. Septembrī Mihaelam būtu jāuzsāk skolas gaitas, tad jau redzēs, kā būs ar situāciju valstī, jo pavisam nesagatavotu negribas laist pirmajā klasē, kā arī viņam tikai novembra beigās mainās vecums uz septiņiem gadiem. Šobrīd bērnudārzs ir vaļā, un bērni iet tur katru dienu. Pirmajā vilnī bija tā situācija, ka tie, kuri varēja, dzīvoja mājās. Tā kā es ar Merilinu dzīvojos pa māju, tad arī puiši palika ar mums. Daudz arī gājām ārā, lai puiši var darboties un izlikt enerģiju. Sanāca pat izveidot kovid albumu katram puikam.»

Atgriešanās stāsts: «No Īrijas atgriezāmies, jo vīra mātei bija veselības problēmas, bet no Anglijas daļēji tāpēc, ka sākās breksits, bet daļēji arī tāpēc, ka bērniem būtu jāsāk iet dārziņā. Ja mēs tad neatbrauktu, tad, saprotams, tur būtu jāpavada visi skolas gadi. Cik spontāni izdomājām aizbraukt, tik spontāni arī atgriezāmies. Mēneša laikā izdomājām doties prom, mēneša laikā arī izdomājām, ka brauksim atpakaļ. Bija palikušas vēl pēdējās biļetes uz Latviju 24. jūnijā. Zvanīju tētim, teicu – viss, nekādi Līgo nebūs, mēs braucam mājās. Tev jābrauc uz lidostu mums pakaļ. Visi jau bija domājuši, ka mēs tur paliksim ilgāk dzīvot, jo Mihaelam bija jādodas uz dārziņu. Anglijā palika vīra māsa ar savu vīru, var teikt, ka reizē aizbraucām. Viņiem bērni ir lielāki, izmācījās skolās.

Ir cilvēki, kam ir labāk tur, un ir cilvēki, kam labāk ir šeit. Mums šeit ir arī vieglāk – te ir vīra tēvs, kurš, ja vajag, aizved bērnus uz dārziņu vai paņem viņus no turienes. Anglijā jau tā nebija – ja no astoņiem līdz pieciem ir jānostrādā maiņa, tad jāmeklē auklīte, kas varēs bērnus izņemt un pieskatīt. Šeit, ja vajag, kaut kaimiņš pieskatīs tavus bērnus – tur tā nav, ir ļoti stingri nosacījumi. Man patīk dzīvot Alojā, šeit ir tik klusi un mierīgi. Valmiera man šobrīd būtu par lielu, vīrs jau smejas, ka Anglijā pilsēta nebija par lielu, lai gan tā pilsēta bija lielāka nekā Rīga. Jā, bija jau grūti atgriezties un sākt visu no nulles, bet esam ļoti apmierināti ar dzīvi šeit.»

Laima par viņas un Viļņa kopējo stāstu: «Es pati neesmu no Alojas, bet gan no Palsmanes. Mēs ar Vilni iepazināmies vēl tajā laikā, kad Limbažos bija 18. vidusskola. Biju domājusi kļūt par policisti, tāpēc mācījos jaunākā policijas kārtībnieka profesiju. Vīrs mācījās galdniekos. Abi divi pabeidzām skolu, bet profesijā nestrādājam neviens. Gribēju arī stāties akadēmijā, bet tur man pietrūka divu punktu, bija doma, ka stāšos nākamajā gadā, bet pārgāja tā gribēšana. Tā teikt, pārkvalificējāmies. Darbu pēc pirmās atgriešanās nebija grūti atrast – vīrs no sākuma strādāja galdniecībā. Alojā bija arī trīs Lata veikali, tagad ir tikai viens palicis. Tā kā bija iespēja aizbraukt uz Angliju, tad to arī darījām.»

Par ģimeni: «Mēs esam aktīva ģimene – gan pašiem, gan bērniem patīk iet uz dažādiem pasākumiem. Es esmu arī ievēlēta par mājas vecāko. Mājā ir divpadsmit dzīvokļi, un pagājušajā gadā piedalījāmies arī konkursā «Auseklim 170», kurā tika darināti dažādi pilsētas rotājumi ar auseklīša simboliku, kas svētkos papildināja pilsētvidi. Mēs dabūjām dalītu otro vietu, jo nevarēja izvērtēt, kuram dot pirmo vietu. Arī šajos Ziemassvētkos notika māju dekorēšana uz svētkiem – mājas iedzīvotāji smuki izdekorēja, un beigās dabūjām šajā konkursā pirmo vietu. Arī, kad puikas pavasarī sēdēja mājās, piedalījāmies «Zaļās jostas» rīkotajā konkursā par otrreiz lietojamiem materiāliem. Mēs no piena pakām uztaisījām klučus, kurus aplīmējām ar aplikācijas papīru, un dabūjām pārsteiguma balvu. Nesen gan tie devās uz atkritumu kasti, jo ar tiem galu galā spēlējas bērni – kāds netīšām uzsēžas virsū, un tā tie kluči pārtop par pankūkām. Bet bija ļoti forši, puikas varēja spēlēties, un, pat ja pameta viens otram, nekādas traumas nevarēja gūt, jo tas jau ir kartons, kas aplīmēts ar papīru. Puišiem ļoti patīk radoši darboties. Vecākais puika reizēm negrib darboties, bet Braienam tik iedod griezt un līmēt.

Pirmajā gadā, kad atgriezāmies, adoptējām arī divas kaķenītes. Viņas bija izmestas uz ielas, un avīzē bija sludinājums, ka Staicelē viņas ir. Tā nu mēs braucām pakaļ. Pirmo gadu bija tiešām mežonēni, slēpās visos kaktos un ārā nelīda. Likās – ārprāts, ko esam paņēmuši, bet tagad jau viss ir kārtībā. Vienīgi saskrāpēja tapetes, kuras svaigi izlīmējām. Vīrs gan sākumā bija nedaudz dusmīgs, bet ir jau apradis. Vetārsts teica, lai visur liekam statīvus, kur var paskrāpēties, bet viņām jau tas neinteresē.»

Ir iedibinātas arī tradīcijas: «Svinam visus svētkus, kas ir latviešiem. Ar pagājušo gadu iesākām tepat pie Salacas braukt ar teltīm un pa nakti arī palikām. Tur ir ļoti forša vietiņa aiz Rozēniem. Mums pirmajā mājas stāvā ir aktīvs kaimiņu pāris, un viņi mums pievienojās šajā braucienā, jo pašiem gribējās arī izbraukt pie dabas, kā arī mums ir mazi bērni. Puiši makšķerēja, meitenes taisīja zupu. Abiem brāļiem tas tiešām patika, un plānojam arī šovasar braukt. Reizēm jau vajag pie dabas, svaigā gaisā atpūsties. Skatījāmies, lai uz atpūtas vietu var aizbraukt ar mašīnu, jo bērni ir mazi un arī mantas  tad nav jānes.»

Teksts: Elva Grigule, laikraksts “Liesma”