Elektrības ražošana aizsākās Urgas dzirnavās. Elektrību ražoja nelielas jaudas zemsprieguma ģenerators. Elektrības ražošana bija neregulāra, tikai dažas stundas diennaktī, jo bija atkarīga no ūdens daudzuma Īģes upē. Tika apgaismotas Urgas dzirnavas, Urgas muiža un dažas mājas. Gaismas avots -127 voltu kvēlspuldzes. Aloja pirmo elektrisko strāvu no Urgas dzirnavām saņēma pirms 100 gadiem – 1920. gada 18. novembrī.
1922./23.gadu Urgas dzirnavās uzstādīja nelielas jaudas zemsprieguma ģeneratoru, darbināmu ar tvaika lokomobili, kuru 1920.g. atveda no Dikļiem, taču šis pasākums neizdevās, un elektrību turpina ražot dzirnavas. Elektrisko strāvu saņēma ne tikai Aloja, bet elektrolīnijas izbūvēja arī līdz turīgo saimnieku Dreimaņu mājām (Jaundreimaņi, Vecdreimaņi) 8 km no Alojas. Tā kā ģeneratora jauda bija maza un sprieguma svārstības lielas, akciju sabiedrību finansiālu apsvērumu dēļ likvidēja.
Ap 1924./25. gadu galdniecības īpašnieks Tenis Rudzītis Alojā savā galdniecībā Jūras ielā uzstādīja jaudīgu zemsprieguma ģeneratoru, darbināmu ar dīzeļmotoru. 1931.gada 20. septembrī Alojā sāka darboties kokrūpnieka Teņa Rudzīša labi izbūvēta elektriskā spēkstacija. Maiņstrāvu T. Rudzītis piegādāja par Ls 0,50 kilovatstundā, par ko viņš bija noslēdzis līgumu ar pagasta sabiedrību uz vairākiem gadiem. Saražoto elektrību izmantoja ne tikai galdniecības vajadzībām un labības malšanai dzirnavās, bet elektrisko strāvu saņēma arī pagasta valdes ēka, biedrību nams sarīkojumu laikā, pamatskola, dažas ciemata mājas un lauku saimniecības pat 4 km attālumā no Alojas.
Ap 1932./ 33.gadu izbūvēja 0.4 kV elektrolīniju Aloja – Ungurpils skola . Patērētāji bija nodrošināti ar stabilu un kvalitatīvu elektrību. Ģenerators tika uzstādīts arī Alojas pienotavā, bet tur ražotā elektrība tiek izmantota tikai pienotavas vajadzībām.
Zviedru firma 1939. gadā no Valmieras apakšstacijas izbūvēja pirmo 20 kV elektrolīniju Valmiera – Matīši – Aloja 42 km garumā ar 2 apakšstacijām Urgā un Alojā, bet 1942./ 43.gadā tika izbūvēta augstsprieguma elektropārvades līnija Aloja – Pāle – Korģene – Salacgrīva 57 km garumā ar vairākiem transformatoru punktiem. Tomēr lielākā daļa Alojas pagasta lauku teritorijas lauku mājās par galveno apgaismošanas līdzekli joprojām izmantoja petrolejas, vēlāk arī karbīda un gāzes lampas, kara laikā arī aitu taukus.
Pēc otrā pasaules kara no 1946. līdz 1948.gadam dažās lauku saimniecībās elektriskās strāvas ražošanai uzstādīja vēja ģeneratorus ar spriegumu 20V. Vēja padevi regulēja, un pie stipra vēja atslēdza. 1947.gadā Krogzemju dzirnavās uzstādīja maiņstrāvas ģeneratoru ar 10 kW lielu jaudu, kas apgaismoja dzirnavas un tuvākās mājas. Tās darbojās līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadu vidum.
Strauji elektrifikācijas darbi izvērtās 20.gs. 50.-60. gados. Paplašinoties elektriskajam tīklam, elektrība sāka pietrūkt, jo Latvijā esošo elektrostaciju jauda bija par mazu, lai pilnībā nodrošinātu elektropatēriņu. Tāpēc arvien pieaugušo rūpniecības un lauksaimniecības pieprasījumu pēc elektroenerģijas Alojā nodrošināja, izbūvējot apakšstaciju, kas savu darbību sāka 1961. gadā, bet 1967. gadā izveidota ZET Alojas elektrisko tīklu rajona bāze.
Sagatavoja Līga Moderniece,
Alojas Novadpētniecības centra vadītāja