Dāvis Daniēls Vildiņš ir Alojas Ausekļa vidusskolas 12. klases audzēknis un Alojas Ausekļu vidusskolas skolēnu pašpārvaldes prezidents. Dāvis ir aktīvs un mērķtiecīgs jaunietis, kurš paralēli mācībām ir Jaunsardzes dalībnieks, kurš Alojā ienācis pavisam nesen. Cilvēki novadā viņu pazīst kā pasākumu organizatoru, tieši viņš bieži vien palīdz un pats organizē pasākums, tos vadot gan Alojas Ausekļa vidusskolā, gan Alojas novada domes Dienas centrā.

Pasākumu organizēšana ir sirds lieta

Kad es nokļuvu Bērnu sociālās aprūpes centrā „Zīles”, tad sāku mācīties Alojas Ausekļa vidusskolā, un tur labprāt uzņēmos un gribēju pamēģināt būt par skolēnu Pašpārvaldes prezidentu. Šo lēmumu droši vien pieņēmu tādēļ, ka pirms tam skolā man bija bijusi pieredze. Man arī ļoti patīk organizēt pasākumus, veidot dažāda veida dokumentus, iesaistīties projektos un vienkārši palīdzēt kādam. Varētu teikt, ka, izņemot Jaunsardzi, pasākumu organizēšana ir kā mana sirds lieta.

Jaunsardze maina raksturu

Jaunsardzē es esmu no 2014. gada janvāra, tolaik arī mans brālis aktīvi darbojās tur. Man jau no bērnības patīk viss, kas saistīts ar militāro, tādēļ nolēmu iestāties tajā. Varētu teikt, ka Jaunsardze maina raksturu un dod pieredzi, kas noder. Manuprāt, tur cilvēki kļūst nosvērtāki un zinošāki. Jaunsardzē Tu iemācies, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās, kurās nonāc vai kurās ir iespējams nonākt, iegūsti pamatzināšanas par valstu aizsardzību un esi apmācīts, lai spētu palīdzēt citiem jebkurā situācijā. Tāpat liela priekšrocība ir tā, ka iemācies izdzīvot dažādās situācijās un apstākļos, piemēram, kā izkļūt no meža, ja esi apmaldījies.

Jaunsardzei ir četri līmeņi, esmu pabeidzis visus piedāvātos. Tas man sniedz iespēju būt par Jaunsardzes instruktora palīgu un arī citas priekšrocības, piemēram, iestāties Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā bez rindas.

Darbs ar projektiem ir intensīvs, bet tas atļauj iepazīt sevi un citu tautu kultūru

Pateicoties Alojas Ausekļa vidusskolai esmu ieguvis pieredzi dažādos projektos, ar kuru rezultātiem un iegūtajām zināšanām es labprāt dalos. Vispār tas sākās pērn, kad gāju 11. klasē un mani uzrunāja skolas psiholoģe Sarmīte, kura man piedāvāja doties Erasmus projektā uz Maltu. Sākumā es nodomāju: “Jā, var mēģināt!”, jo šis projekts bija saistīts ar psiholoģiju un sociālo iekļaušanu jauniešu vidū. Tā ir joma, kas mani uzrunā, tādēļ nolēmu pamēģināt. Tur, pirmkārt, iepazinu citu tautu kultūru, jo projekta dalībnieki bija no piecām līdz sešām valstīm, kas deva iespēju iepazīt daudzas nacionalitātes. Man patīk, ka projekti, kuros esmu iesaistījies, ir intensīvi, visu laiku notiek interesantas apmācības un lekcijas, kurās var pilnveidoties.

Otrais projekts, kurā biju, norisinājās septembrī, Slovākijā. Tas, manuprāt, bija labākais projekts, kurā esmu bijis! Galvenais dalībnieku uzdevums projektā bija apgūt “coaching” metodi. Tā ir metode, ko izmanto, lai sasniegtu mērķi, palīdzot arī citiem. Tur apmācības bija intensīvākas nekā Maltā, parasti mēs strādājām no rīta līdz vakaram. Mēs tur mācījāmies un mācījāmies… un tas viss bija ļoti noderīgi. Tagad, runājot ar klases biedriem un draugiem, kas lūdz pēc padoma, ir vieglāk ieteikt, kā labāk rīkoties.

Slovākijā viens no uzdevumiem bija palikt pa nakti mežā, tur man arī noderēja jaunsargu iemaņas. Tas bija viens no “coaching” paņēmieniem –  mūs ieveda mežā, katram dalībniekam noteica virzienu uz kurieni iet, bet, protams, bija arī citi noteikumi – nedrīkstēja izmantot telefonu un sazināties ar pārējiem dalībniekiem un bija jābūt vienam pašam ar sevi un savām domām. Šī uzdevuma laikā mums bija jāizdomā jautājums, uz kuru mēs meklējam atbildi. Principā Tu esi pilnīgā klusumā mežā ar sevi un savu jautājumu. Domā un domā, varētu pat teikt, ka runā ar sevi, līdz atrodi atbildes uz jautājumiem, bet tas nav viegli. Ir jāpaiet ilgam laikam, lai nonāktu līdz kaut kam tādam.

Tāpat trešais projekts bija par sociālo iekļaušanu, izmantojot mākslu. Šajā projektā mēs bijām Itālijā, mazā pilsētiņā Montecatini Terme. Projektā mums tika izvirzīti divi mērķi – jāiegūst zināšanas par metodēm, kurās var izmantot mākslu un saprast, kā ir būt un palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai ar mentāliem traucējumiem. Projekta ietvaros mums bija jāiejūtas neredzīga cilvēka “ādā”, mums bija aizsietas acis ar lakatiņu, bija jādarbojas ar mālu. Pirmajā reizē gan mēs strādājām bez lakatiņa, bija jāizveido figūra, pēc tam šādu pašu figūru mums bija jāizveido ar aizvērtām acīm. Tas mums lika saprast to, kādas ir šīs atšķirības – redzēt un būt neredzīgam.

Projektu laikā iegūst pieredzi, zināšanas, kas noder jebkurā situācijā

Šobrīd, apzinoties to, ka tuvojas eksāmenu laiks, es projektos neiesaistos, bet domāju, ka pēc vidusskolas absolvēšanas es noteikti piedalīšos vēl kāda projektā. Lai gan es pats pašlaik nevaru piedalīties projektos, es ieteiktu to izmēģināt citiem jauniešiem! Projektu laikā ir iespēja iegūt lielisku pieredzi, saprast un iepazīst citu tautu cilvēkus. Tāpat arī iegūt jaunas paziņas, kontaktus un zināšanas, kas noder jebkurā situācijā.

Ja iztēlojos sevi pēc pieciem gadiem, redzu sevi šeit vai Alojas apkārtnē. Prom no Alojas es negribu, esmu dzīvojis Rīgā, Jelgavā, Siguldā, es zinu, kā ir dzīvot pilsētā, tomēr dodu priekšroku dzīvei laukos.

Ir plāns dzīvot un strādāt šeit pat, Alojā

Es gribētu palikt uz dzīvi Alojā, bet tad redzēs, vai tas izdosies. Pēc 12. klases absolvēšanas es iestāšos augstskolā, taču pašlaik vēl neesmu izlēmis, kur – Rīgā vai Daugavpilī. Lai gan studijas notiktu citur, man ir plāns dzīvot un strādāt šeit pat, Alojā, strādājot par Jaunsargu instruktoru, attīstot savu karjeru Jaunsardzē un Zemessardzē. Studiju izvēli arī saistīšu ar šo, mācīšos kaut ko par pedagoģiju, lai varētu pasniegt Valsts aizsardzības mācību arī Alojas novadā.

Jaunieši, kuri gribēs, paliks šeit arī nākotnē

Domāju, ka Aloja kā pilsētā aizvien vairāk iegulda jauniešu nākotnē un attīstībā. Šeit ir Jauniešu dome, skolās ir pašpārvaldes un citas lietas. Protams, ir un vienmēr būs jaunieši, kuriem dzīve laukos vienkārši nepatīk, kuri grib pilsētas vidi, bet jaunieši, kuri meklēs kādu risinājumu, lai paliktu Alojā, to arī atradīs un paliks šeit. Tomēr, ja jaunieši vēlāk gribētu uzsākt ģimenes dzīvi šeit, manuprāt, būtu jāattīsta un jāiegulda jautājumos, kas saistīti mājokļu pieejamības problēmām, tā varētu piesaistīt arī jaunas ģimenes. Iespējams, jaunieši un jaunas ģimenes vairāk gribētu palikt mazpilsētās, ja šeit būtu vairāk iespējas, kā pavadīt brīvo laiku.

Informāciju sagatavoja:

Regīna Grosa

Alojas novada domes

Sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: No Dāvja personiskā arhīva