Puikulietis Kristaps Kalniņš bija viens no tiem jauniešiem, kuru par brīvprātīgo darbu Brīvzemnieku pagasta labā sumināja Latvijas gadadienas svinīgajā sarīkojumā Puikulē. Puisis saņēma arī papildu dāvanu, jo viņš brīvprātīgajā darbā šogad nostrādājis 238 stundas un tādējādi Alojas novadā uzstādījis rekordu. 5. decembrī visā pasaulē atzīmēja Brīvprātīgo dienu, kad īpaši godina cilvēkus, kuri palīdz citiem un dara to bez atlīdzības, tādēļ aicināju jaunieti uz sarunu. Būdams tikai astotklasnieks, Kristaps jau ir apbrīnojami apņēmīgs un mērķtiecīgs. Bet puisis ir gandarīts par brīvprātīgajā darbā iegūto pieredzi.

Sarunbiedrs atzīst, ka bijis priecīgs par saņemto apsveikumu valsts svētku sarīkojumā. Pirms tam gan nojautis, ka viņš ir tas, kurš nostrādājis visvairāk brīvprātīgā darba stundu, bet tāpat juties pārsteigts par specbalvu. Sākotnēji Kristaps brīnījās, kā tik daudz stundu sanācis, bet apdomājot atzinis, ka strādājis jau arī. Jaunietis iesaistījies visur, kur vien vajadzējis, – gan pasākumu organizēšanā, gan telpu un vides labiekārtošanā, gan dažādos citos darbos. Starp citu, viņš uz pagasta pārvaldi palīdzēt ikdienas darbos devies arī iepriekšējās pāris vasaras. – Arī šogad negribēju pa vasaru vienkārši sēdēt mājās. Vēl nebiju atradis citu darbu, tādēļ, lai nebūtu bezjēdzīgi jātērē laiks, devos uz pārvaldi kaut ko padarīt. Pagasta pārvaldes vadītāja Dace Tauriņa man piedāvāja noslēgt brīvprātīgā darba līgumu. Man patīk. Tā ir vērtīga brīvā laika pavadīšana, papildus tam apgūstu arī kaut ko praktisku. Iesaistoties šajā darbā, pat trīs mēnešus pēc kārtas esmu izticis bez datora. Tas man ir rekords. Bet tāpat jau datoru izmantoju tikai, ja skolai jāveido kādi darbi, – stāsta puikulietis. Puiša brīvprātīgā darba vadītāja D. Tauriņa uzliela viņu par izdarību un palīdzību un smejas, ka joprojām, kaut sākusies skola, viņš brīvajos brīžos turpina nākt uz pārvaldi lūkot, vai nav kas paveicams. – Kad ir laiks un varu kā palīdzēt, to izbaudu. Katru dienu domāju, ko vēl varētu paveikt. Rokas klēpī neprotu turēt, – atklāj jaunietis. Starp citu, šajā vasarā papildus brīvprātīgā darba veikšanai viņš paguvis strādāt arī vienā zemnieku saimniecībā Limbažu pusē. Tur palīdzējis nolasīt no tīrumiem akmeņus un restaurējis smagās automašīnas piekabi, gan uzpošot tās izskatu, gan nomainot vajadzīgās detaļas.

K. Kalniņš spriež, ka strādīgumu mantojis no sava tēta, kurš arī allaž uzņēmies dažādus papildu darbus un bieži vien uz tiem līdzi ņēmis dēlu. Tādējādi zēns uzkrājis daudz prasmju, piemēram, apdares darbu veikšanā, auto remontēšanā, arī elektronikā. – Šo gadu laikā diezgan daudz esmu apguvis pašmācības ceļā, no tēta ļoti daudz ko aizguvu tieši auto remontēšanā, – viņš stāsta un atzīst, ka retu reizi vajadzējis ieskatīties arī vietnē Youtube.com, lai rastu palīdzību kādā videopamācībā. Nesen Kristaps palīdzējis pazīstamam cilvēkam no viņa gana pavecā auto izņemt t.s. gaudotāju jeb signalizācijas sistēmu. – Pāris stundu „rakos” pa internetu, meklēdams, kā tas izdarāms. Izdevās! Priecājos, ka viss sanāca, – lepojas sarunbiedrs. Jūtams, ka puisis ne vien grib darboties, bet ir arī apņēmības pilns: – Man ir princips – ja kas iesākts, tas jānoved līdz galam. Jaunietis stāsta, ka vienureiz nācies doties paziņam palīgā špaktelēt griestus, ko līdz galam nebija paveicis iepriekš sarunātais meistars. Dažu dienu laikā Kristaps griestus nošpaktelējis un pēc nožūšanas noslīpējis un pielīdzinājis. Citam paziņam palīdzējis automašīnā nomainīt elektroniku. Vai ir kas tāds, ko puikulietis neprastu darīt? – Es savam vecumam pārāk daudz zinu un protu, – smej sarunbiedrs un atzīst, ka gribētos vairāk apgūt galdniecību, jo no tās gan viņš zinot maz. Viņš ir liels palīgs arī paša ģimenē – gan izremontējis istabu, gan salabojis mājas jumtu, lai slapjums netek iekšā, un reizumis pieskata māsas dēlēnu. Praktisko pieredzi zēns turpina krāt un ir priecīgs, ka arī brīvprātīgajā darbā pagasta pārvaldes vadībā iespējams papildināt zināšanas.

Kristaps atzīst – ja strādīgums ir viņa stiprā puse, tad mācības skolā gan nav. Viņš mācās Limbažu 3. vidusskolas 8.a klasē. Lielākoties viņam patīk un padodas visi mācību priekšmeti, īpaši sports un amatu mācība, grūtāk klājas ar krievu valodu. Uz skolu un mājup viņš braukā ar autobusu. No rītiem gan agrāk jāceļas, bet nu jau pie tā pierasts. Tiesa, viņam žēl, ka piektdienās ieliktas astoņas stundas un tajās dienās mājās iznāk tikt vēlāk. Limbažos viņš mācās jau no 1. klases. Puikulietis aizraujas ar dažādām sportiskām aktivitātēm. Skolā viņš apmeklē volejbola treniņus, brīvajā laikā uzspēlē futbolu, ziemā arī hokeju, tāpat izbrauc ar kartu vai kvadraciklu. Jautāts par nākotnes iecerēm, Kristaps atklāj, ka pēc 9. klases pabeigšanas domā tālāk mācīties kādā profesionālajā skolā, lai apgūtu elektriķa profesiju un, iespējams, papildus arī galdnieka arodu. Jaunietis izsvēris, ka elektriķa amats atalgojuma ziņā ir augstāk novērtēts, turklāt divu profesiju prasmes viņam dos vēl lielākas iespējas darba tirgū.

Līgas LIEPIŅAS (laikraksts Auseklis) teksts un foto