Tie, kuri fano par basketbolu, noteikti zina, ka šobrīd FIBA Eiropas kausā lieliski cīnās basketbola klubs Ventspils, kurā viens no saspēles vadītājiem ir alojietis Mārcis Vītols. Pirms pāris nedēļām viņš tika iebalsots par otrās spēļu kārtas vērtīgāko spēlētāju un saņēma FIBA Eiropas kausa atzinību par savu sniegumu. Varam justies lepni, ka mūsējais spīd šāda līmeņa mačos. Starp citu, līdz šim neviens no mūspuses basketbolistiem Eiropas kausā vispār nav spēlējis. Tiesa, tas nebūt nav vienīgais sasniegums, kuru alojietis no šejienes sportistiem izcīnījis pirmais. Īpaši nozīmīga šajā ziņā viņam bija tieši iepriekšējā sezona. Parasti gada beigas ir tāds kā ieguvumu un paveiktā izvērtēšanas laiks, taču skaidrs, ka patlaban Mārcim nav vaļas apcerīgām sarunām. Bet mēs tikāmies pirms šīs sezonas sākuma un tad varējām itin mierīgi patērzēt. Tikšanos ievadīju ar tradicionālu jautājumu: – Kāds bija sporta gaitu sākums? Kas pamudināja izvēlēties tieši basketbolu?
Sīkais, kas nolēma visus uzvarēt
Mārcis atteica, ka arī atbilde būs ļoti tradicionāla – kā lielākajai daļai sportistu. Viss sākas ģimenē – ar vecākiem, vecvecākiem. – Mamma savulaik pati spēlēja basketbolu Alojas komandā, piedalījās rajona čempionātā, bet tētis mums ir universāls – savulaik aizrāvies ar basketbolu un futbolu, slēpojis. Turklāt man ir divi vecāki brāļi, kuri vienmēr sportojuši. Tā kā atlika tikai turēt līdzi, – stāsta sportists. Vecāko dēlu Artūru vecāki gan mēģinājuši ieinteresēt arī par mūziku. Kādu laiciņu puika pūtis trompeti, līdz pateicis – viss. Mārcis līdz kādai 4. vai 5. klasei dejojis tautas dejas, ticis pat Rīgā uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. – Taču tad vērša ietiepībā atteicos turpināt. Ziemās, kad notika deju mēģinājumi, vairāk kāroju ar puikām spēlēt hokeju, – to, kā sports pārspējis citas intereses, tagad atceras Mārcis.
Sākumā viņam vienlīdz labi paticis un padevies gan futbols, gan basketbols. Vasarās spēlējis futbolu kopā ar Staiceles zēniem, bet ziemās braukājis uz basketbola treniņiem Limbažu sporta skolā. Vispirms trenējies pie Jāņa Skujas, tad Edgara Čokas un Jāņa Nešpora. Pats šobrīd nedaudz brīnās, kā mazajam puiškānam pietika apņēmības trīs reizes nedēļā, lai kāds bija laiks, kāpt autobusā, braukt uz treniņiem Limbažos un pēc tam vakara tumsā mājup. Reizēm arī stopējis mašīnas. – Varu tikai apbrīnot vecākus, kuri to atbalstīja, gādāja, lai mēs, visi trīs dēli, varētu sportot, īstenot savus sapņus. Kad nedēļu nogalēs bija jādodas uz sacensībām, tētis naktī veda mani uz Limbažiem, lai rīta agrumā varu pievienoties komandai, bet vēlu vakarā brauca man pakaļ. Un tā neskaitāmas sestdienas un svētdienas.
Vecākie brāļi mazotnē Mārci saukuši par sīko, un dažkārt šis vārds vēl arvien omulīgi izskanot tuvinieku sarunās. Joprojām ģimenē visi ar smaidu atceras, kā sīkais, kārtējā pagalma bumbu spēlē pastumts malā un pārspēts, svētās dusmās iesaucies: – Izaugšu liels un jūs visus uzvarēšu! Kad ieminos, ka nu šis brīdis pienācis, sarunbiedrs uzreiz iebilst, ka brāļus nekad nav izjutis kā konkurentus. Bērnībā viņi bija piemērs, kam gribējās līdzināties, tagad – kvēlākie līdzjutēji, savējie, kuri paši zina uzvaru sūro cenu.
19 gados uz Eiropas U-20 čempionātu
Izšķiršanās par labu basketbolam īsti notikusi pēc Alojas Ausekļa vidusskolas 9. klases beigšanas. – Sapratu, ka man vairāk patīk šī spēle, arī veicas arvien labāk. Tomēr bija skaidrs, ja gribu Latvijas Jaunatnes līgā spēlēt spēcīgākā divīzijā, kaut kas jāmaina. Iestājos Valmieras Valsts ģimnāzijā un sāku trenēties turienes sporta skolā, spēlēt viņu komandā. Šobrīd Mārcis atzīst, ka tas bija ļoti pareizs lēmums. Turklāt ģimnāzija ir prestiža izglītības iestāde ar augstu līmeni. Piemēram, Mārča klasē, kas bija ar matemātikas novirzienu, mācījās 34 skolēni, kuru vidējā atzīme bija 7,6. Basketbola komanda gan savā divīzijā vairāk bija apakšgalā. Tikai, mācoties 12. klasē, komandā mainījās mikroklimats un radās pārliecība – mēs varam! Valmierieši iekļuva astoņu labāko komandu skaitā un rezultātā izcīnīja 4. vietu Latvijā. – Tas bija fantastisks sasniegums!
Viņam pašam finālspēle par bronzas medaļām savā ziņā kļuva liktenīga. Mārci ievēroja Latvijas U-19 grupas valsts izlases treneris Ziedonis Jansons. – Ja tu spēlē zemāka līmeņa komandās, vari būt nezin cik labs, bet diezin vai kāds izlases treneris tevi pamanīs, jo viņi šādas sacensības neskatās, – skaidro sportists. Tovasar Latvijā notika pasaules čempionāts U-19 grupai, un Jansons alojieti uzaicināja uz valsts izlases kandidātu treniņnometni. – Jutos kā devītajās debesīs. Pat nesapratu, ka tas notiek ar mani un, iespējams, spēlēšu pasaules čempionātā Latvijas līdzjutēju priekšā. Tā nu 12. klases eksāmenu laikā puisis vispirms bija nometnē Kandavā, tad Valmierā. Slodze bija pamatīga, turklāt bija jārēķinās ar konkurenci. Uz nometni bija uzaicināti 20 jaunie basketbolisti, bet izlasē tiek vien 12. Atsijāja vienu, otru, trešo… Starp diviem pēdējiem, kuriem treneri pateica paldies, bet tu paliec aiz strīpas, bija arī Mārcis. Taču gluži kā teicienā – kad vienas durvis aizveras, citas atveras, jaunajam Alojas talantam tika piedāvāts doties uz treniņnometni pie gadu vecākiem basketbolistiem – U-20 izlases kandidātiem. Šī vecuma grupa gatavojās dalībai Eiropas čempionātā Spānijā. Un šajā nometnē, pienākot izšķirošajam brīdim, kuri sportisti pārstāvēs valstī Eiropā, izdzirdēja vārdus: – Tu esi sastāvā, brauksi uz Spāniju. – Man toreiz likās, ka saviļņojumā sirds izlēks pa muti. Joprojām atceros, kā zvanīju mammai un teicu, ka laikam jau tā bija jānotiek. Viņa nopūtās un pajautāja: “Tu netiki, ja?” Iesaucos, ka tiku. Tad iestājās klusums. Sapratu, ka mamma aizkustinājumā nespēj parunāt. Pēc tam zvanīju tētim, krustmātei, omei… Par pašu čempionātu Mārcis tagad teic, ka viņam tā bija neatsverama pieredze, arī apzinoties – es tagad esmu tajā visā iekšā.
Devītais gads – profesionālajā sportā
Rudenī pēc piedalīšanās Eiropas U-20 čempionātā Mārcis uzsāka studijas Latvijas Universitātē (LU), apgūstot vadības zinības un organizāciju vadību. Vienlaikus viņš sāka spēlēt augstskolas komandā, kas cīnījās Latvijas Basketbola līgas čempionātā. Var teikt, ka tas bija sākums profesionāļa gaitām sportā. Tiesa, studentiņiem, kuri spēlēja komandā, algu nemaksāja, taču bija stipendija, arī mācību maksas atlaides. Šobrīd Mārcim rit devītā sezona profesionāļa statusā, bet, atceroties pirmo gadu LU komandā, viņš tagad smaidot atzīst: – Biju zaļš gurķis. Fiziski negatavs tādam līmenim, kad no Jaunatnes līgas nonācu pieaugušo vīru gaļasmašīnā. Sākums bija ļoti grūts. Vēlāk treneris atzinies, ka bijušas pat šaubas, vai alojieti paturēt komandā. Taču Mārcis atkal parādīja raksturu un nepadevās. Pavērsiens notika, kad komandas pirmais saspēles vadītājs guva traumu. Neko darīt, trenerim bija jālaiž laukumā Mārcis. Pirmā spēle vēl nebija tik veiksmīga, bet otrā, trešā jau aizgāja. – Ieguvu pārliecību. Ja to dabū, var kalnus gāzt. Viens no Mārča plusiem ir arī aukstasinība izšķirošos brīžos. LU komanda togad tika valsts spēcīgāko četriniekā. Pārsteigti bija gan paši, gan pretinieki.
2012. gada vasara Mārcim bija īpaša gan ar iespēju doties uz turnīru Ķīnā, gan viņam jau otro Eiropas U-20 čempionātu Slovēnijā. Izlasē togad nevarēja spēlēt vairāki spēcīgi basketbolisti, tāpēc sporta funkcionāri, pavadot komandu uz čempionātu, teica: – Galvenais, centieties saglabāt vietu A divīzijā. Taču puiši paveica to, ko neviens negaidīja, – izcīnīja 6. vietu, kas Latvijai bija līdz tam augstākā U-20 grupas vēsturē. Šajā čempionātā Mārcis ļoti daudz tika laukumā. Latvieši savā grupā pārspēja Gruzijas, Spānijas un Itālijas izlases, piekāpās vien turkiem. Bet gluži fantastiska bija uzvara pār lietuviešiem. Šie puiši līdz tam bija ieguvuši visus iespējamos titulus. – Pēc šī čempionāta braucām mājās ar labi padarīta darba sajūtu, – atceras Mārcis.
LU komandā alojietis aizvadīja trīs sezonas. Trešā gada vidū uz vairākiem mēnešiem no ierindas viņu izsita potītes trauma gan. Taču tieši tajā laikā par sportistu ieinteresējās Valmieras komanda. Mārcis piedāvājumam piekrita un pazīstamajā pilsētā pēc tam aizvadīja vēl vienu sezonu. Nākamos trīs gadus viņš spēlēja Ogrē. – Tas bija lielisks laiks. Komandā valdīja īsti ģimeniskas attiecības, turklāt ogrēnieši saviem sportistiem ļoti dzīvoja līdzi. Tomēr Mārcis saprata, ka, turpinot karjeru, jādomā, kā spert soli augstāk un tālāk. Tātad jāskatās uz abām Latvijas spēcīgākajām vienībām – Ventspili un VEF –vai jāmeklē kāds ārzemju klubs. – Tā nu mans aģents sāka meklēt piemērotu klubu. Un pagājušovasar pienāca piedāvājums no Ukrainas. Ilgi nedomājot, piekritu iespējai spēlēt Odesas «Dinamo». Pirmais iespaids par šo kūrortpilsētu bija patīkams, bet vēlāk neizpalika arī kultūršoks, – stāsta Mārcis. – Komandā bijām trīs latvieši, tāpēc iejusties bija vieglāk. Pārējie leģionārus pieņēmuši atsaucīgi. Nedaudz situāciju gan sarežģījusi sazināšanās krievu valodā. – Tā man tobrīd nebija labākajā līmenī. Bet galvenais ir nekautrēties un runāt. Pēc dažiem mēnešiem jau sapratos bez problēmām. Sezonas sākums bijis veiksmīgs. Ārzemniekiem gan vienmēr tiek pievērsta īpaša uzmanība, un tas uzliek papildu atbildību. Taču rudens pusē nepatīkami sasāpējās augšstilba aizmugures muskuļi. Un tādā brīdī atskanējis aģenta zvans, ka viņš tiek izsaukts uz Latvijas izlases kandidātiem. – Pat īsti nesapratu, kas notiek. Kāja sāp, bet man pirmoreiz ir izdevība parādīties valstsvienības apritē. Taču vai kluba vadība laidīs? Dinamo treneris, kurš pats bijis profesionāls sportists, saprata, ko nozīmē iespēja spēlēt izlasē un pārstāvēt savu valsti. Mārča debija Latvijas izlasē bija FIBA Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas mačā pret Melnkalnes izlasi. Tas notika Arēnā Rīga. –Labi apzinājos, ka izlasē nebūšu ne pirmā, ne otrā vijole, galvenais bija atbalstīt pārējos, būt šajā cīņā klāt. Te nu jāpiebilst, ka Mārcis ir pirmais no mūspuses basketbolistiem, kurš iekļauts pieaugušo valsts izlasē. Jauniešu izlasē spēlējis arī viņa vidējais brālis Sandris un limbažnieks Armands Ošiņš.
Kamēr Mārcis aizvadīja savu debijas maču valstsvienībā, uz viņu aci bija uzlicis klubs Ventspils, un aģents jau Odesā risināja sarunas, kādu latvieša turpmāko vietu komandā redz Dinamo vadībā. Pašam sportistam par šīm runām bija vien aptuvena nojausma. Viss mainījās nedēļas laikā. – Tā bija ceturtdiena, kad mani pasauca treneris un pateica: “Rīt, Mārci, tev pēdējā spēle pie mums. Sestdien no rīta septiņos ir lidmašīna, bet pirmdien jābūt Ventspilī.” Pirmā spēle kopā ar ventspilniekiem Mārcim bija Eiropas kausā pret Turcijas klubu Pinar Karşiyaka. – Liekas, kopš Universitātes laikiem nebiju tā skrējis un cīnījies. Zinot, ka treneri man uzticas, ļoti gribējās sevi parādīt. Tomēr pirmo mēnesi Ventspils klubā alojietis raksturo kā ļoti smagu, kamēr izdevās iejusties ventspilnieku spēles stilā, izprast aizsardzības sistēmu, kombinācijas. Un atkal īstajā brīdī Mārcis prata parādīt raksturu, gatavību jebkurā situācijā iet laukumā un cīnīties. Trauma gadījās komandas saspēles vadītājam Āronam Džonsonam. Tobrīd notika spēles pirmoreiz izveidotajā Latvijas–Igaunijas apvienotajā līgā. Ventspilniekiem bija tikai viens mērķis – kļūt par tās pirmajiem čempioniem. Tā nu izšķirošajos mačos saspēles vadītāja pienākumus nācās uzņemties Mārcim. Ļoti sīvā cīņā pusfinālā tika pārspēti ogrēnieši. Četras minūtes pirms beigām viņi bija vadībā ar sešu punktu pārsvaru. Tad Mārcis iemeta trīspunktnieku. Pretinieki paņēma minūtes pārtraukumu. Pēc tā Ventspils trāpīja vēl vienu trīnīti, tad divpunktnieku. – Sajutām uzvaras garšu un vinnējām. Finālmačs, kurā ventspilniekiem pretī stājās Rīgas VEF,notika Tallinā. Šajā spēlē Ventspils basketbolisti burtiski lidoja un pārliecinoši uzvarēja, kļūdami par pirmajiem Latvijas–Igaunijas čempioniem. – Nekad vēl nebiju izbaudījis tādas emocijas. Kad saņēmām kausu un zelta medaļas – tās man ir pirmās šāda līmeņa čempionātā, sapratu – tagad ir tas brīdis, kura dēļ es to visu daru. Uz Tallinu atbalstīt Mārci bija devušies arī vecāki, brāļi, mīļotā meitene Agnija, draugi. – Kad redzēju viņu prieku, aizkustinājuma asaras vecāku acīs, apzinājos, ka šī zelta medaļa ir arī manas mammas un tēta godalga. Pēc šī triumfa Ventspils klubam gan nācās samierināties, ka pašu valsts čempionātā VEF vīri viņus finālā pārspēja. – Par šo sudrabu vairs nepriecājāmies.
Pēc tik raibās un spraigās sezonas vasarā Mārcis uz desmit dienām kopā ar Agniju devās ārzemju ceļojumā, lai atbrīvotu galvu no domām par sportu, izbaudīja laiku pie vecākiem savā miera ostā Alojā, satika draugus. Vasarās kopā ar brāļiem un draugiem ir tradīcija piedalīties basketbola mačos Salacgrīvas Zvejnieku svētkos. – Tad varu vienkārši izbaudīt spēli, kaut gan es jau vienmēr gribu uzvarēt. Jūlijā Mārcis pakāpeniski atsāka individuālus treniņus nedaudz brīvākā režīmā, bet augustā un septembrī jau sākās nopietna gatavošanās šai sezonai. Un tagad cīņas rit pilnā sparā. Vien pašlaik nedaudz no ierindas viņu izsitis savainojums, taču sportists cer, ka līdz gada beigām atkal tiks laukumā. Cik ilgi domāts turpināt šādā ritmā, visu pakārtojot sportam? – Ja viss būs kārtībā ar veselību, ceru, ka vēl 7–10 gadus spēlēšu. Ko pēc tam? Domas ir dažādas, taču ļoti gribētu arī tad palikt sportā.
Laila PAEGLE (laikraksts Auseklis)
Foto no Mārča Vītola albuma