Izdari tik, cik vari
Un tad vēl mazliet vairāk…
Savās domās un darbos,
Iekrāso telpu ap sevi…
Jā, šī ir īpaša vieta
Un šis noteikti ir mūsu laiks…
Dabā un cilvēkos,
Mēs mīlam tevi,
Sarkanbaltsarkanā, L a t v i j a! (Lauris Valters)
11.novembrī – Lāčplēša dienā – visā Latvijā iemirdzas svecītes, kas tiek aizdegtas, lai pieminētu par brīvu un neatkarīgu Latviju kritušos dažādos laikos un karos. Arī Brīvzemnieku pagastā šogad Lāpu gājiens un piemiņas brīdis notika gan Ozolmuižā, gan Puikulē. Ozolmuižā pasākumam atsaucās ap 40 dalībniekiem, Puikulē vairāk kā 70. Varam būt lepni par savu vietu un saviem ļaudīm. Patriotisms dzīvo mūsu sirdīs.
Lepni plīvojot sarkanbaltisarkanajiem karogiem un svecīšu liesmiņām, tika skandēta Latvijas himna. Kā katru gadu, arī šoreiz pieminējām mūsu pagasta Lāčplēša ordeņa kavalierus: Jāni Freidenbergu, Jāni Johansonu, Frici Mārtiņsonu, Antonu Vipuli. Klātesošos uzrunāja Brīvzemnieku pagasta pārvaldes vadītāja Dace Tauriņa, Ozolmuižas pamatskolas vēstures skolotāja Ilga Elste, Puikules tautas nama vadītāja Ziedīte Jirgensone. Ar klusinātu dziedājumu klātesošos priecēja un līdzdziedāt aicināja Monta Meldere. Paldies! Paldies visiem čaklajiem palīgiem, kuri sakārtoja teritoriju, sagatavoja lāpas, aizdedz svecītes, vārīja tēju un darīja visus neredzamos darbiņus!
Pēc tam Puikules muižā jau bija ieradušies tālāki viesi: kordiriģente un māksliniece Māra Skride, vīru ansambļa “Arājs” dziedātāji Mārtiņš Ritums Treimanis un Valdis Andersons. Atklājot gleznu izstādi māksliniece pastāstīja, kā tapuši viņas darbi. Tālāk jau lielajā zālē vairāk pievērsāmies “Arāja” tēmai. Kā sacīja pati māksliniece: “Kopā ar Arāju esmu pārdzīvojusi brīnišķīgus pacilātības brīžus koncertos, skaistas, dvēseliskas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem – lielām personībām. Un priecājos, ka Latvija noturējusies kā neatkarīga valsts!” Ar sirsnīgiem stāstiem, dzejas deklamācijām un kopīgām dziesmām pagāja vairāk kā stunda.
“ Šovakar pēc lāpu gājiena tā klusi un kautrīgi kopā dziedājām “Div’ dūjiņas”. Pēc tam dzērām siltu tēju, ēdām cepumus un dzirdējām stāstu par Māras Skrides gleznām.
Bet tad aizdomājos – toreiz tās “Div’ dūjiņas” tādi paši jauni un ne tik jauni puiši dziedāja nosaluši, ievainoti, izmisuši un nezināja, vai kādreiz vēl sajutīs savējo siltumu, vai rītdiena vispār pienāks, vai tās sāpes, asaras un salauztie likteņi vispār kādreiz atnesīs Latvijai brīvību.
Paldies viņiem par to, ka mēs šodien rokās varam nest lāpas, ne ieročus, paldies par silto tēju, cepumiem un iespēju būt savējo vidū, par to, ka varu domāt, ko ēdīšu vakariņās un ko darīšu brīvdienās, ne par to, kad vispār pēdējo reizi ēdu un vai karš kādreiz beigsies. Paldies par Latviju un brīvību!
Esmu laimīga dzīvot šajā zemē – mīlu Latviju visos tās gadalaikos un visās tās krīzēs un svētkos. Pretējais būtu vienkārši necieņa pret mūsu senču dzīvībām un salauztajiem likteņiem.” Labāk pateikt nemaz nav iespējams. Šādas pārdomas pēc dienas piedzīvotā IT vidē izteica Ilze Ozola.
Teksts: Ziedīte Jirgensone
Foto: Sanita Štrausa, Vladimirs Dubovijs