Meldra Zālamane ir uzņēmīga un radoša jauniete no Alojas novada. Pozitīvā Meldra šobrīd mācās Staiceles pamatskolas 9. klasē, viņas hobijs ir rokdarbi, 15 gadu jaunā staiceliete nodarbojas ar stieplīšu kroņu izgatavošanu, paralēli rokdarbiem meitene nodarbojas arī ar fotografēšanu un ik gadu ir pārstāvējusi Staiceles vidusskolu dažādās olimpiādēs. Ar Meldru tikāmies Staiceles Audēju namiņā, šī vieta jaunietei ir īpaša, tieši šeit, Audēju namiņā, Meldra ir pavadījusi vairumu sava brīvā laika gan bērnībā, gan tagad. Jauniete savu radošo garu izpauž ne vien rokdarbos, bet arī pavārmākslā. Arī uz interviju Meldra bija sagatavojusi pašceptus cepumus, kā arī pēdējos divus gadus ir piedalījusies Staicelē rīkotajā Kūku konkursā. Kā viņa pati saka: “Visur, kur vien es varu, es piesakos un piedalos, lai parādītu sevi no labākās puses! Es neesmu tas jaunietis, kurš pēc skolas staigā pa ielām, man patīk sevi parādīt no citas puses.”
Sarunas ievadā Meldra dalījās ar savu pieredzi: “Es ilgi meklēju savu īsto rokdarbu. Līdz 14 gadu vecumam es nevarēju izlemt, kas man īsti patīk, bet, tad es izlēmu, ka tie būs kroņi. Domāju, ka tieši mani vecāki ir iedvesmojuši mani uz rokdarbiem, jau šūpulī mana mamma bija ielikusi to. Arī manu vecāku teiktais “ņem visu, ko Tev dzīve dod” ir palīdzējis man saprast, ko es vēlos darīt tagad un ar ko gribu saistīt savu nākotni.”
Lai radītu kaut ko radošu, ir jābūt arī iedvesmas avotiem, kas ir Tavi iedvesmas avoti?
“Patiesībā man jau bērnībā bija citādāk, citiem bērniem jau pirmajā klasē bija telefons un citas ekstras, bet es savu pirmo telefonu saņēmu vien piektajā klasē. Līdz tam es iedvesmojos no savas mammas un mājturības stundām, skolotājiem. Skolotājas mani bija ievērojušas, ko man parādīja, to es uzreiz mācēju izpildīt un man nebija ilgi jāskaidro, piemēram, kā tamboradatu turēt rokās. Četros gados es jau sāku vērt podziņas uz diegiem, bet jau piecu gadu vecumā es sāku tamborēt. Taču, līdzko es saņēmu telefonu, man parādījās interneta dzīve un, tad parādījās arī jauni iedvesmas avoti – aplikācija Pinterest, bet arī Brīvdabas muzejs ir viens no maniem iedvesmas avotiem.” Meldra ir Tautas lietišķās mākslas studijas “Staicele” dalībniece. Katru gadu, jūnijā, kopā ar kolektīvu viņa dodas divu dienu garā ekskursijā uz Brīvdabas muzeja organizēto gadatirgu, kur, ieraugot dažādus rokdarbus, staicelietei ienāk prātā dažādas idejas. “Es nekad neprasu māksliniekiem, kā konkrēto darbu taisīt, jo es zinu, ka citi meistari arī negrib dalīties ar saviem noslēpumiem. Tieši tāpat arī es. Klātienē, aplūkot darbus, es visbiežāk iedomājos, kā to varētu realizēt, bet internetā es vairāk meklēju idejas.” Meldra dalījās ar savu pieredzi, stāstot arī par to, ka ceļošana iedvesmo viņu. “Mēs ar vecākiem daudz ceļojam. Iedvesmu es gūstu arī no citām valstīm, citām kultūrām, tādos gadījumos mani radītie kroņi ir citādāki, pavisam atšķirīgi.”
Izņemot šo Staiceles “Mākslinieku šķūni”, kur vēl mēs varam apskatīt Tavus darbus?
“Manus darbus visu laiku var apskatīt šeit, Staicelē, bet darbu izstādes ir bijušas arī citviet. Mana mamma ir bibliotekāre, viņai ir kontakti ar citām bibliotēkām. Ziemā manus darbus varēja redzēt Limbažu Bērnu bibliotēkā – bērnu centrā, kad beigsies sezona un mani darbi vairs nebūs izstādīti ”Mākslinieku šķūnī”, tie tiks aizvesti uz Salacgrīvas bibliotēku, kur šie darbi būs pieejami kādu mēnesi,” stāsta jauniete. Apzinoties, ka interneta vide un sociālie mediji ir ieguvuši augstu popularitāti un pieprasījumu, meitene atklāj, ka ir aktīva arī sociālajā medijā Instagram. “Es cītīgi veidoju Instagram profilu, kur es ievietoju lielāko daļu no manis radītajiem kroņiem. Pati veidoju vizuālo materiālu, bildes fotografēju pati. Esmu arī izgājusi kursus, lai to varētu darīt pēc iespējas labāk, bet dažkārt šajā procesā es iesaistu savu brāli, tieši viņš mani iedvesmoja fotografēt.”
Vai Tu esi saskārusies ar situācijām, kad Tev vairs neko negribas darīt? Un ko Tu dari šādos brīžos?
“Ir tādi brīži, tas notiek tad, kad sākās skola. No septembra sākuma līdz šim brīdim es esmu uztaisījusi tikai vienu kroni, kas tiek radīts priekš mana izlaiduma. Bet to es pašlaik vēl neesmu publicējusi un, tā teikt, turu noslēpumā. Turpinot par šādiem brīžiem, parasti man ideju uzplaukums ir brīvlaikā. Citreiz es darbu nolieku malā, kad pati esmu apjukusi, nesaprotot, vai krāsu toņi saies kopā, kā tas viss varētu izskatīties, tomēr es jau nākamajā dienā es atkal saprotu, kā turpināt,” skaidro Meldra.
Kā Tev šķiet, kas Tavus rokdarbus padara īpašus?
“Pirmkārt, tas ir ļoti liels roku darbs, vidēji vienu kroni es gatavoju astoņas stundas. Ir pērļu kroņi, puķu kronīši, bet esmu ļoti pret mākslīgo ziedu kronīšiem vai vainagiem. Pēdējā laikā Jāņu dienās ļoti izteikti parādās šie mākslīgo ziedu vainagu, taču, manuprāt, Līgo svētkos ir jāpin zāļu vainadziņš un, tad manis radīto kroni var uzlikt, piemēram, ziemas laikā. Domāju, ka sākumā mana lielākā kļūda bija tā, ka es taisīju viena izmēra kroņus. Tā bija ļoti daudziem, bet tagad es veidoju tikai sienamus kronīšus, kas der jebkuram vecumam un jebkāda izmēra galvai. Tā ir rota, uzliekot kroni galvā, parādās pilnīgi cits cilvēks!” savā redzējumā dalījās rokdarbniece. “Arī es, ejot uz skolu valsts svētku nedēļā, biju uzlikusi galvā kroni un viss, es staigāju ar staltu muguru. Pavisam citādākas emocijas!”
Tu ļoti daudz runā par kroņiem, taču, kas ir ar aušanu? Kā Tu nonāci līdz tai?
“Kā jau minēju, es ilgu laiku meklēju to īsto, bet esmu arī audusi. Sākumā gāju aušanas pulciņā, bet tur man īsti nepatika. Skatoties uz mammu, kad un kā viņa auž, un, skatoties darbus, kas mums mājās ir palikuši no vecvecmāmiņas Regīnas Apsītes, iedvesmojos uz to. Tā pilnīgi veidojas audēju paaudze, tomēr aušana man nav tik ļoti pie sirds. Jā, esmu uzaudusi vienu lakatu, es esmu arī uzaudusi seģeni, etnogrāfisko, kas vēl nav pabeigta. Man ir doma uzšūt pērlītes un viņu vēl papildināt. Tajā brīdī, kad es aužu, man tas patīk, bet pēc tam kaut kā pāriet vēlme aust. Bet, kad mamma nāk šeit aust, es visbiežāk paņemu līdzi kroņus un gatavoju tos te, jo aušana mani īsti vairs nepiesaista.”
Mums visiem ir bijuši brīži, kad mēs saņemam kritiku, ko Tu dari tajos brīžos? Kas Tev palīdz tikt pāri šīm situācijām, lai Tev nepazustu ideja par to, ko Tu dari un kas Tu gribi būt?
“Jā, protams, tādi brīži ir bijuši, visbiežāk kritiku saņemu tieši par kroņu izcenojumu. Taču, tad es pie sevis nodomāju, esmu pavadīju tik ilgu laiku un ieguldījusi tik lielu darbu, kāpēc man būtu jāklausās cilvēkos, kuri nezin, kas tas ir. Savukārt cilvēki, kuri ir pieredzējuši un dara kaut ko citu, kas ir saistīts ar rokdarbiem, viņi saprot, kādēļ tā cena ir tāda. Un arī, izveidojot Instagram profilu, man bija ļoti jāsaņemas, jo arī vienaudžu viedoklis sākumā bija svarīgs. Taču es saprotu to, ka tā ir mana dzīve, es pati veidoju to! Viss, ko es darīšu, vēlāk arī atmaksāsies.”
Tu nāc no salīdzinoši maza novada, kā Tev šķiet, kā šis faktors Tev ir palīdzējis saredzēt un attīstīt to, ko Tu gribi darīt?
“Jā, esmu domājusi par šo… Noteikti būtu grūtāk parādīt sevi, ja būtu nākusi no lielpilsētas. Skatoties uz novadu kopā, šeit nav tik daudz radošu cilvēku, kuri arī parāda un izceļ sevi. Ja es būtu Rīgā, kur būtu vairākas devītās klases, es noteikti nevarētu darboties tā, man arī būtu lielāks noslogojums. Atnākot mājās no skolas, jau tagad, 9. klasē, man ir grūti kaut ko saņemties izdarīt. Un arī šeit mani pazīst gandrīz visa pilsēta, daudzi cenšas mani iesaistīt visādos pasākumos. Piemēram, Saulgriežu vakarā man bija jāpin kroņi Vīķu muižā, tur mani ievēroja, un pēc mēneša man bija jāuzpin deviņi vārpu vainadziņi. Tas bija ļoti grūti un laikietilpīgi, šos vainagus es pinu 12 stundas. Bet jau pirms piekritu šim izaicinājumam, es zināju, ka tas būs smags darbs, taču beigās es biju ļoti gandarīta, ka es ko tādu paveicu, jo tagad es zinu, ko vēl es spēju izdarīt!”
Un, atgriežoties pie hobijiem, Tu pašā sarunas sākumā minēji par ēst gatavošu. Kas ir tie kulinārijas ēdieni, ko Tu esi pagatavojusi?
“Vislielākais, ko es esmu pagatavojusi ir bijusi torte “Cielaviņa”, ar kuru es arī otro gadu pēc kārtas esmu arī startējusi “Kūku konkursā”, pirmajā gadā es ieguvu 2.vietu, paliekot aiz zināmākās kūku cepējas Staicelē. Otrajā gadā, izņemot mani, neviens cits nebija pieteicies, protams, ka es ieguvu 1.vietu, bet tajā brīdī man nebija laba sajūta, jo es nebiju šo vietu izcīnījusi. “Cielaviņu” es cepu astoņas stundas, taču esmu cepusi arī “Vecrīgas”, kas man arī ļoti labi sanāk. Man principā vislabāk padodas tas, kas visilgāk ir jātaisa!” Meldra atklāja, ka viņai padodas ne vien saldie ēdieni, bet arī sāļie. Šajā rudenī ģimenes favorīts esot bijusi tomātu biezzupa. Jautājot par to, vai ģimenē ir konkurence par to, kurš gatavos vakariņas vai pusdienas, Meldra smejoties atbild: “Nē, ēst es gatavoju tikai tad, kad man sagribas un tas vairāk ir periodiski!”
Noslēgumā, runājot par izaugsmes iespējām, skatoties tieši no jauniešu perspektīvas, vai Tu redzi sevi šeit, Alojas novadā, arī pēc pieciem gadiem?
“Tagad pēc 9. klases man ir doma doties uz Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolu, uz reklāmas dizaineriem. Un man ir skumji, bet es domāju savu dzīvi nesaistīt ar Staiceli, jo, manuprāt, šeit nebūs tik daudz izaugsmes iespēju. Es nezinu, kāpēc man ir tādas domas, bet šeit manā profesijā īsti nebūtu pieprasījuma. Domāju vēlāk Staicele, manas mājas būs kā mana miera osta!”
Informāciju sagatavoja: Regīna Grosa
Alojas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste