Pagājušonedēļ Alojas Ausekļa vidusskolā viesojās dzejnieks Andris Akmentiņš. – Parasti Dzejas dienas ir tas laiks, kad no atvilktnēm tiek izcelti pa gadu sarakstītie dzejoļi un rodas iedvesma jauniem, – viņš sacīja. Minētajā periodā vismaz vienu dzejoli viņš rada bērniem domātajai gadagrāmatai Garā pupa. Mums autora lasījumā bija iespēja dzirdēt jaunāko no tiem – Man ir tumši mati. Viesis uzsvēra, ka dzejas valoda ir ļoti enerģētiska. Rakstot dzeju bērniem, viņu pārņemot histēriska laimes sajūta. – Laika nemaz nav tik daudz un tas paskrien visiem vienādi, – ar šādiem vārdiem dzejnieks vērsās pie sanākušajiem jauniešiem. – Jūs katrs esat sava stāsta galvenais varonis, tādēļ tas jārada pašiem, lai dzīvot būtu interesanti, lai būtu kādam noderīgi un būtu, ko atcerēties. Dzejnieks atklāja savu stāstu, ka pats ilgus gadus darbojies reklāmas nozarē, ir animācijas filmu – Šreks, Madagaskara u.c. – tekstu autors un tulkotājs. Dzeju A. Akmentiņš publicē kopš 1988. gada, raksta tekstus un mūziku dziesmām, ir vairāku dzejas grāmatu un stāstu krājumu autors. Vēl viņš labprāt piedalās dažādās mākslas akcijās, kā arī Liepājas augstskolā lasa lekcijas par radošumu. Viņa pirmais romāns Skolotāji pērn noslēdza izdevniecības Dienas Grāmata 13 romānu ciklu Mēs. Latvija, XX gadsimts. Nu sācies jauns projekts Es esmu…, kurā A. Akmentiņam taps grāmata par rakstnieku Jāni Ezeriņu. To izvēlējies, jo arī viņš ir bijis skolotājs un spēcīgs īsprozā. – Bērnībā, kad iemācījos lasīt, laukos, Akmentiņu mājās, viena no pirmajām grāmatām bija Ezeriņa «Tornis». To droši vien izlasīju tādēļ, ka nebija daudz teksta, – pasmēja viesis. Viņa izpildījumā skanēja gan dzeja, klausītājos raisot smieklus, gan paša sacerētas dziesmas. Pāris stundu laikā paspējām iepazīt autoru kā interesantu stāstnieku, ar labu humora izjūtu un savu domu lidojumu. Vēlot daudz laimes, ar gardu kliņģeri, ziediem un aplausiem apsveicām A. Akmentiņu 50. dzimšanas dienā. Tikšanās noritēja ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Alojas bibliotēkas projektā jauniešiem Literārās tikšanās «Ieklausīties un sadzirdēt». Sarmīte Frīdenfelde