Ir sezona ogām, dārzeņiem, augļiem un citām dabas veltēm, tāpēc kopā ar sabiedrisko attiecību speciālisti Regīnu Grosu ciemojamies Staiceles uzņēmumā SIA “Rudzo”, kurš nodarbojas ar krūmmelleņu audzēšanu. Interesentu par Rudzo un viņu produkciju ir gana daudz, to starp mediji, tāpēc daudziem šis uzņēmums vairs nav svešs, tomēr tiekamies ar uzņēmumu, lai uzzinātu vēl vairāk par viņu darbību un iegūtu arī kādu praktisku padomu par krūmmelleņu audzēšanu.

Tikko, ierodoties saimniecībā Ģinēni, var redzēt, ka sezona ir tas laiks, kad saimniecībā viss rit saspringti. Tomēr mums izdodas satikies ar saimniekiem Uldi un Ēriku Mežuļiem.

Kamēr Ērika ir aizņemta darbos, Uldis mūs izvadā pa saimniecību paralēli aizrautīgi stāsta par uzņēmumu. Mēs esam ģimenes uzņēmums, Rudzo ir mans un sievas kopuzņēmums. Ģimēnu saimniecība ģimenes īpašumā ir jau no 2000. gada, taču Staicelē esam no 2009. gada, tātad šeit dzīvojam jau 10 gadus, bet vispār esam pilsētnieki no Rīgas. Savukārt 2012. gadā sākām veidot tuneļus, sākām būvniecību un krūm melleņu audzēšanu. Mums ir arī Eiropas līdzfinansējumus, būvniecība un arī daļa stādu ir iegādāta par Eiropas līdzfinansējuma naudu. Tas vedās ļoti grūti un sarežģīti. Tāpēc es tagad esmu pateicis, ka viss, punkts un pietiek, Eiropas projektus vairs nerakstīsim. Kopumā zem jumta ir 2,5 hektāri ar melleņu krūmiem, kas ir 12 000 stādi. Jautājot, kāpēc izdomājāt, ka audzēsiet tieši krūmmellenes Uldis atbild: Katram ir kaut kas jādara. Aprunājos ar savu draugu agronomu, kurš arī audzē krūmmellenes, viņš teica, ka visas pārējās kultūras, kas ir tomāti, gurķi, zemenes, man ir par sarežģītu un ieteica pamēģināt audzēt krūmmellenes, tas varbūt ir vienkāršāk. Tad nu mēs sākām nodarboties ar krūmmelleņu audzēšu, iesākumā izveidojām 4 tuneļus.

Runājot par krūmmelleņu audzēšanu un kopšanu Uldis stāsta: Uzmanība stādu kopšanai ir jāpievērš nemitīgi, kaut arī stādi vēl neražo. Ar katru gadu paliek ar vien sarežģītāk, uzsākot krūmmelleņu audzēšanu, tika stādīti divgadīgi stādi. Aptuveni pēc 3 gadiem krūmi lēnām sāka ražot, tad stādam ir 5 gadi. Pamatā stādus iepērkam no ārzemēm. Esam eksperimenta pēc iestādījuši vienu tuneli ar vietējiem stādiem, taču viņi ražo mazāk. Daudzi ir iznīkuši un nokaltuši, taču nezinām kāpēc. Tāpēc priekšroku dodam ārzemniekiem -viņiem ir liela pieredze un acīmredzot tas arī ir iemesls. Tās ir audzētavas ar ļoti lielu stādu audzēšanas pieredzi un te mēs varam redzēt arī rezultātu. Jautājot kādu šķirni Jūs ieteiktu mājsaimniecībām, lai audzētu krūmmellenes savām vajadzībām, Uldis saka, ka vislabākās šķirnes viņa prāt esot “Patriot” un “Duke”, tās ir vispopulārākās un izturīgākas šķirnes. Bet vēl ļoti garšīga oga esot “Bluecrop”, savukārt tās lielās un saldās ir “Spartan” šķirnes ogas. Ģinēnos visas šķirnes ir sastādītas pēc kārtas, tā lai tās nogatavotos secīgi – no agrākās līdz vēlākajai, pēc kārtas pa tuneļiem, tas atvieglo arī lasīšanu, taču audzēšanā netiek izmantota ķīmija, kas esot ļoti svarīgi.

Stādiem ir nopietni jāsagatavo augsne, tai ir jābūt skābai. Kad iestādījām stādus, tad secinājām, ka aug ļoti daudz nezāļu un visas platības bija jāravē 2 reizes gadā, tāpēc dobes tika apklātas ar agro plēvi, lai nav jāravē. Zem plēves gar katru stādu iet arī 2 laistīšanas caurules, visas siltumnīcas vasarā tiek laistītas katru dienu 4 stundas. Laistīšanas sistēma strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jautājot, no kurienes tiek ņemts ūdens tik lielos apjomos, Uldis atbild, ka par laimi netālu no saimniecības tek Salaca, no kurienes arī tiek ņemts ūdens, tajā ūdens pietiekot. Taču ar dziļurbuma ūdeni krūmmellenes nevarot laistīt, jo tajā esot ļoti auksts ūdens, aptuveni vien +6 grādi, kas nodara kaitējumu stādu saknēm.

Audzējot krūmmellenes, nākas tās arī kārtīgi apkopt. Uldis turpina stāstīt: kad stādiņš ir maziņš, tad tas vēl nav jāizgriež. Taču krūmiem pieaugot, tos izgriež katru gadu pavasarī pirms ražas – aprīlī un maijā, tad redz sausos zarus, to parasti dara 3 līdz 5 cilvēki. Vecie zari ir jāizgriež, lai veidotos jaunie zari, tādejādi krūmiem atjaunoties. Pareizi kopjot krūms var ražot pat 25 līdz 30 gadus. Mūsu krūmiem jau ir 9 gadi. Jautājot cik lieli izaugs stādi, Uldis atbild, ka tie varot izaugt līdz pat divi metru augstumam. Patreiz stādi jau ir diez gan lieli, tie tiek balstīti, taču Uldis saka, ka neļaus stādiem augt diez ko lielākiem, jo tie gāžas un būs jādomā par jaunu stiprinājumu sistēmu.

Viens no grūtākajiem darbiem ir plēves uzvilšana un novilkšana no tuneļiem. Tā katru gadu pavasarī ir jāuzvelk, bet rudenī jānovelk. Plēves uzvilkšana ir sarežģīts pasākums, jo “bura” ir diezgan liela, jābūt pilnīgam bezvējam, to var izdarīt kā minimums 5-6 cilvēki. Šogad dažus tuneļus ar plēvēm neapklājām, jo tajos bija maz ogu, taču kopumā šogad raža ir ļoti laba. Tā mēs te cīnāmies!

Ogas tiek audzētas tuneļos, jo tam ir 4 lielie plusi. Pirmkārt, ogas nogatavojas ātrāk, otrkārt, ogas tiek pasargātas no lietus un citiem laika apstākļiem, treškārt, nav vēja ietekmes, kā rezultātā līdz krūmiem nenonāk slimības, kas var nonākt atklātā laukā un, ceturtkārt, putni neapēd ogas, jo tuneļa gali ir aizsegti ar tīkliem. Pateicoties tuneļiem no viena krūma var iegūt līdz pat 3 kilogramiem ogas. Tā ir tā tuneļu būtība, tas viss ir arī kompaktāk. Protams, ogas aug arī brīvā dabā, un daudzi tās audzē vienkārši laukā.

Lai izaudzētu pēc iespējas kvalitatīvākas ogas un iegūtu lielāku ražu nākas arī eksperimentēt un mācīties no ārzemju pieredzes. Mēs arī reizi pa reizei dodamies uz citām krūmmelleņu saimniecībām, lai iegūtu papildus zināšanas un pieredzi. Konsultējamies ar manu draugu, agronomu, kuru jau minēju iepriekš, kā arī mana meita beidza Latvijas Lauksaimniecības universitāti un viņas diplomdarbs bija saistīts tieši ar krūmmellenēm. Mēs esam diez gan daudz pētījuši, lasījuši un mācījušies, jo bez tā jau nevar, tad oga neizaug. Lai raža būt vēl labāka, mēs vedam arī speciālās ogu apputeksnēšanas kamenes no Holandes, kuras laižam katrā tunelī, savādāk ir tikai ziedi un ogu nav. Laukam apkārt ir jābūt arī sētai, lai nenāk seski, bebri, stirnas un citi dzīvnieki, kas varētu nodarīt postījumus krūmiem. Jautājot kā Jūs ietekmēja šī gada salnas, Uldis atbild: Mēs paspējām uzvilkt plēves līdz ar to salnas nedabūjām, ogām bojājums netika radīts. Bet jautājot vai netikta veikta nakts dūmošana, lai pasargātu krūmus no salnām Uldis atbild, ka tas ir šausmīgs darbs, ja to vajag, tad tas ir jādara, bet mums tas nav nepieciešams.

Ne tikai sagatavošanās sezonai ir sarežģīta, arī ikdienas darbos ir jāpieliek lielas pūles. Ceļamies 4 vai 5 no rīta, sākam ar ravēšanu, tad pļaušanu, laistīšanu un visbeidzot ogu lasīšana. Taču ražas laikā, kas ir no jūlija vidus līdz septembrim, saaugušās nezāles pļaut nedrīkst. Pie mums pamatā strādā ģimene no Staiceles. Lasīt ogas no malas nevienam neļaujam, tāpēc, ka tā ir specifika, tomēr tunelī. Kad vasarā ir +25 grādus silts, tunelī ir +35 grādu karsts, kā arī tuneļos ir daudz dunduru un citu knišļu, mūsu lasītāji to zina, tāpēc viņi apģērbjas atbilstoši, lai knišļi netraucē darbam. Vēl viens iemesls, kāpēc neļaujam lasīt – jālasa tikai gatavās ogas un tas ir jādara uzmanīgi. Saimniecības, kuras audzē ogas uz lauka mēdz laist cilvēkus uz pašlasīšanu. Ogas lasa ar cimdiem. Lasot katrai ogai drīkst pieskarties tikai vienu reizi, tādejādi tiek saglabāts ogas aizsargslānis. Aizsargslānis palīdz ogām saglābties ilgāk. Tās var likt arī saldētavā. Tāpēc mēs visas ogas, kas tiek salasītas, uzreiz realizējam –  jo cenšamies tās lasīt pēc aptuvenā pasūtījuma apjoma. Mums ir ogu noliktava, kur notiek ogu svēršana un fasēšana. Ogas tiek fasētas plastmasas kastītēs ar vāciņu, vienā kastītē ir 1 kilograms ogu. Jautājot cik kilogramu ogu nolasāt vienā dienā? Uldis atbild: Tas ir atkarīgs no tā, cik ogas ir gatavas un cik daudz nepieciešams vest projām. Dienā var nolasīt 150 līdz 200 kilogramus ogu. Tas ir ļoti labs rādītājs. Bet jautājot par ražas apjomiem sezonas laikā Uldis stāsta, ka tās apjomi ir mainīgi katru gadu. Pagājušo gadu bijusi ļoti slikta sezona, iepriekš bijusi labāka sezona. Ražu nevarot prognozēt.

Kad ogas nonāk kastītē, tad daudzi brauc un prasa, kāpēc tik dārgi (ogas maksā 6 eiro kilogramā), bet, ja paskatās uz to visu procesu kopumā, tad lētāk nesanāk. Tas darbs ir ļoti grūts un sarežģīts, kā jau visam galu galā.

Jautājot par klientiem Uldis stāsta: Visas nišas tiek izmēģinātas, sākām ar privātpersonām, tirgu, tad ar restorāniem un kafejnīcām, visbeidzot ar vairumtirdzniecību. Tirgojamies arī Kalnciema kvartāla tirdziņā. Mēs skatāmies uz to lai visas odziņas tiktu pārdotas, jo ir ieguldīts smags darbs un ja jāskatās, ka viņas krīt zemē, tad ir ļoti žēl. Tur nav vairs svarīgi, vai tu pārdod vai nepārdod. Ja galīgi nav kur likt ogas, tad dodam vairumtirgotājiem, taču tur cena vairs nav tik izdevīga, jo lielāks vairumtirgotājs, jo zemāka cena. Divus vai trīs gadus atpakaļ mums bija 400 kilogrami kurus nevarējām realizēt, tad nācās tos pārdot sulas pārstrādes uzņēmumam pa 4 eiro kilogramā.

Mums ir arī 200 upeņu krūmi, tās mēs nevaram nolasīt. Nolasām vien 10-15 krūmus savām vajadzībām. Piedāvājām upenes lasīt Staiceliešiem, gan citiem novada iedzīvotājiem.

Mums ir arī alkohola ražošanas licence, mēģinām darboties arī šajā jomā. Ogas nesaldējam, tāpēc no ogām, kas paliek pāri ražas beigās gatavojam vīnu. Ārā ogas nemetīsim, jo ir ieguldīts milzīgs darbs un žēl ogas izmest. Protams, gatavojot vīnu arī jāzina dažādas nianses un gadās arī tā, ka vīns nesanāk, to palaižam atkārtotā destilācijas procesā un no tā sanāk brandvīna uzlējums “Staicelīte” ar 32% alkohola saturu. To gatavojam ar mellenēm, upenēm, dzērvenēm un brūklenēm. Tas ir hobija un maza apjoma līmenī. Šādu papildu produktu izvēlējāmies gatavot, lai būtu bez atlikumu ražošanas līnija un nekas nebūtu jāizmet miskastē. Pieprasījums šiem produktiem ir un tas ir patīkami. Pašreiz “Staicelīti” var iegādāties Alojas kafejnīcā “Mieriņš”, Staiceles kafejnīcā “Milvuss” un kādā kafejnīcā Rīgā.

Sarunai pievienojas Ulda sieva Ērika. Jautājot kāda ir konkurence krūm melleņu audzēšanā? Ērika stāsta: Teikšu godīgi, konkurence paliek ar vien lielāka. Šobrīd visi audzē, gan Valmieras, gan Lielvārdes pusē, kā arī citur. Viņi laiž arī pašlasītājus par cik viņiem ir atklātas teritorijas. Piegādājot ogas Rīgas patērētājiem, viņi saka, ka ir arī konkurenti, kas viņiem piedāvā iegādāties ogas. Jautāju vai tas pagaidām ietekmē cenu? Ērika saka: tiem, kuriem es šodien vedu ogas viņi saka, ka viņiem piedāvā ogas arī pa 5 eiro kilogramā, katram pircējam tomēr ir iespēja izvēlēties un nogaršot gan lētākas, gan dārgākas ogas un izvēlēties, kuras viņam ir atbilstošākas. Tomēr tiešu konkurences saasināšanos neizjūtam. Kad mums zvana cilvēki, tad jautā vai pie Jums bija iespēja pašiem lasīt krūmmellenes, facebook.com tā esot bijis rakstīts, tad atbildu, ka nē, tādas iespējas nav, tas ir pie citiem. Mums ir savi klienti, kas pērk no mums ogas regulāri gadu gadiem. Un viņi zina, ka mūsu ogas ir garšīgas, es viņiem ogas arī aizvedu. Šodien pirmo reizi bijām Staiceles tirgū, tur tirgojāmies 2 stundas. Cilvēki lasa facebook lapu un daudzi bija ieradušies iegādāties ogas, izlasot ziņu facebookā.

Diena rosīga, tāpēc sarunu biedri ir mainīgi. Jautāju Uldim par izaicinājumiem uz ko Uldis atbild – Pats galvenais izaicinājums ir tikai viens – vai tu vari vai nevari sasniegt rezultātu. Un nav svarīgi vai tās ir krūmmellenes, vai tu ražo naglas. Tā kā mēs esam krūmmelleņu audzēšanas jomā, ja tu tiec galā ar visām iepriekš minētajām tehnoloģiskajām problēmām, kas ir izaicinājumus, tad tā ir izaicinājuma uzvara, uzvara pašam pār sevi! Līdz ar to, ir jautājums, vai tā oga tiek uzaudzēta, pārdota un cilvēkam viss patīk? Ja jā, tad viss ir kārtībā un mums par to ir gandarījums, jo visu jau nevar aprēķināt tikai naudā, beigu beigās pašam ir jābūt arī gandarītam par padarīto darbu un tad ir prieks sirdī!

Vēloties uzzināt, par nākotnes plāniem un paplašināšanos Uldis viennozīmīgi atbild, ka uzņēmums vairs nepaplašināšoties, jo tas neesot iespējams. Ērika komentē, šobrīd notiek tā, ka ne visas ogas ražo tik daudz, viņas ražo pakāpeniski, jo vecākajiem stādiem ir 10 gadi, bet jaunākie sāka ražot tikai šogad. Ja visi krūmi ražotu reizē, tad tas būtu milzum liels apjoms, tāpēc mums ir jācīnās ar to izaicinājumu – kā viņas notirgot un realizēt. Realizācija ir sarežģīta dēļ poļu konkurentiem, jo tirgū poļu ogas var nopirkt jau sākot no 3 eiro, loģiski, ka cilvēki padosies tam lētākajām, jo ne visi var atļauties iegādāties ogas pa 6 eiro kilogramā. Uldis saka: mums jau ir savi patstāvīgie klienti, tāpēc ir jāuztur ļoti laba kvalitāte, mēs pastāvam uz to, ka ogas nemiglojam un nesmidzinām ar ķīmiju līdz ar to viņas ir tīras, garšīgas un veselīgas. Ērika saka, mēs mēģinām visu nolasīt un pārdot, uz Rīgu vedam 400-500 kilogramus nedēļā.

Noslēgumā vēlamies noskaidrot, kā tad ir būt uzņēmējam Alojas novadā? Uldis saka, mums šeit ļoti patīk, te ir ļoti labi. Netraucē tas, ka esam ziemeļos, kā arī neesam pa tālu no Rīgas, no mājas līdz mājai ir 135 km, kas mums ir pieveicami. Man patīk, ka Alojas novadā ir iespēja iesaistīties Uzņēmēju  konsultatīvajā padomē, ko pats arī pa reizei daru. Cilvēki apkārt ir strādīgi un nodarbojas ar dažādām lietām, kas ir brīnišķīgi. Biznesam un dzīvošanai Alojas novads ir izdevīgs. Ērika stāsta, ka Mežuļi pusi nedēļas pavada Rīgā un pusi nedēļas Staicelē un Uldis uzskata, ka viņi šeit jau ir vietējie, tā viņi sevi pozicionē.

Sabīnes Stūres teksts

Regīnas Grosas foto