Tikšanās ar Daci Priedi bija noslēdzošais pasākums VKKF atbalstītajā projektā “Dokumentālās prozas kaleidoskops”. Šī bija īpaša tikšanās, jo grāmatu autore bija mērojusi garo ceļu no Kuldīgas. Mēs viņu iepazinām gan kā mammu, gan kā aktrisi, režisori, gan kā mācītāja pienākumu izpildītāju, gan kā indiāņu kultūras cienītāju, gan kā vienkāršu cilvēku ar savām emocijām, pretenzijām un mīlestību. Šie visi viņai piedāvātie tituli atspoguļojas viņas grāmatās un, kā kāda lasītāja viņai rakstījusi: “Jūs visās savās grāmatās iešifrējiet sevi.” Tas arī sarunas laikā apstiprināts.

Kā vecāmamma Dace Priede norādīja, tad grāmata “Mana mījā Latvija” ir rakstīta kopā ar astoņgadīgo  mazdēlu, grāmatiņā doti konkrēta bērna jautājumi un konkrētas vecās mammas atbildes bērnam saprotamā valodā.

Triloģijas “Mēnesstars” pamatā ir pašas autores neticamā mīlestība pret dakotu cilts indiāņu puisi Keitu. Savā mīlestības pilnajā  stāstījumā atcerējās pirmos bērnībā gūtos iespaidus par indiāņu kultūru no filmām ar Gojko Mitiču galvenajā lomā. Stāstīja par  jaunības drosmi un piedzīvojumiem braukt uz Maskavu studēt indiāņu kultūru, par sastapšanos un mīlestību no pirmā acu skata indiāni Keitu.

Grāmata “Taurenis vientuļajās debesīs’ esot mīlestības romāns bibliotekāriem. Īpatnējs ar to, ka autore devusi divus romāna nobeigumus, ļaujot lasītājam pašam izvēlēties grāmatas beigas.

Tā atraktīvi, spilgti, emocionāli, enerģiski, ar piemēriem no dzīves par savām grāmatām stāstīja pati rakstniece, kuras galvenais vadmotīvs ir : “Ja tu kaut ko raksti, tad ir jāzina par ko rakstīt”. Uz tāda viļņa ir tapusi viņas pēdējā grāmata par Alsungas vēsturi, kur grāmatā ir izmantotas vismaz 120 atsauces. Grāmata vēl ir izdevniecībā, gaidīsim rezultātu.

Rakstot par tikšanos ar Daci Priedi nevar nepieminēt, ka tā bija tikšanās ar cilvēku, kurš kalpo Dievam nevis konfesijai. Kura dzīves moto ir “Ej un dari!” Tikai tā var nonākt pie rezultāta! Atcerēsimies ikdienā to arī mēs.