Mani var saukt par skrējēju, tomēr precīzāk būtu teikt, ka es esmu taku ultramaratonists. Tas ir līdzīgi kā ar slēpošanu un biatlonu. It kā abos sporta veidos slēpo un tomēr tie ir ļoti atšķirīgi. Tāpat arī šeit. Skriešana pamats, bet ir jāspēj labi arī tikt galā ar kalniem, ar garām stundām distancē un ēšanas lietām. Tāpēc es sevi nesaucu par skrējēju, es sevi saucu par taku ultramaratonistu. Ar tādiem vārdiem sevi Staiceles pilsētas bibliotēkā pieteica taku skrējiena Latvijas ranga 1. numurs, taku skrējienu Pasaules ranga 100km+ 22 numurs, Latvijas čempions, Pasaules tūres posma Madeirā 1. vietas ieguvējs, taku ultramaratonists Andris Ronimoiss.
Jaunietis (34) savu stāstījumu sāka ar atskatu uz skolas un studiju gadiem, kur tika slēpots, spēlēts frisbijs, florbols, tomēr interesantāks likās individuālais sports. Tikai 2012. gadā biroja darbinieka krēslu nomainīja pret taku skrējēja apaviem. Sava sporta novirzienu viņš pamatoja ar vārdiem:
Skriešana man nozīmē ļoti daudz. No vienas puses tās ir grūtas un garas treniņu stundas, no otras puses, tas ir atalgojums par labi padarītu darbu sacensībās. No vienas puses tās ir grūtības, piemēram, dzeršana no peļķes, kad termometra stabiņš rāda + 30 grādus, bet es jau stundu esmu bez ūdens un iespējas paslēpties no saules. No otras puses man tā ir būšana labā kompānijā darot to, kas man padodas.
Skriešana tiešām ir darbs, kas viņam padodas, jo skriets ir gan pāri Portugāles salai Madeirai, gan Dienvidāfrikā, gan Monblāna kalnos, gan taku skrējienos Šveicē, gan Polijā pie Slovākijas robežas, gan tepat Latvijā. Stāstījumu par šiem skrējieniem papildināja spilgtākie piedzīvojumi. Šādos skrējienos tie vienmēr notiek: satiekas ar lāci, ieskrien dzeloņstieplēs, dabū ar elektrisko ganu vai kaktusu pa galvu. Bet viss ir labs, kas labi beidzas.
Tālāk jau saruna virzījās gan par tīri tehniskām lietām – par aprīkojumu, par ēdienkarti, par sacensību organizatorisko pusi, par izmaksām, par vietām Latvijā, kur ir viskvalitatīvāk trenēties. Tā kā Latvijā neesot tādu kalnu, tad tiek izmantotas gravas. Visstāvākās esot Siguldas apkaimē.
Sekoja stāstījums par dienas režīmu, par treniņu grafiku, ko Andris izstrādā pats sev un citiem skrējējiem, kam vada treniņus. Citiem skrējējiem dziļās muskulatūras nostiprināšanai, ko pats nosaucis par supervaroņu treniņiem.
Nobeigumā dotā atbilde uz jautājumu par grāmatu lasīšanu, pārsteidza visus klātesošos. Viņš ļoti daudz lasot, tieši vakar pabeidzis Jāņa Porziņģa un Armanda Pučes grāmatu “Brālis”. Treniņu skrējienos daudz klausoties audio grāmatas. Grāmatas joprojām ir cieņā!
Anita Strokša, Staiceles pilsētas bibliotēkas vadītāja
