Par šo kolekciju…

Kā radās vēlme un interese kolekcionēt alus kausus? 

Dzīvojot Vācijā un tiekoties ar vācu draugiem, saņēmām dāvanā pirmo alus kausu. Tas bija gana skaists un interesants. Vācu laikā vēl tikām pie dažiem vēl interesantākiem alus kausiem, un tā kā mans tēvs Jānis Straume jeb kā tuvākā apkārtnē dēvēts Sarupjānis (pēc mājas vārda nosaukuma) bija izslavēts alus meistars, kurš alu darīja jeb brūvēja visu Rozēnu pagasta ļaužu lepnākajos godos. Pats audzēja speciālu alus miežu šķirni un neskatoties uz to, ka kolhozniekam personīgā zemes platība bija tikai 0.5 ha, puse tika apsēta ar miežiem, neskatoties uz lieliem kariem ar mammu, kurai bija daudz citu plānu šim zemes pleķītim. Arī vīrs Antis apguva prasmi darīt alu, bet vairs nebija to miežu, to trauku, un pamazām viss aiziet pagātnē un izsīkst. Un tagad jau veikali piedāvā dažnedažādas alus šķirnes, dažnedažādos traukos, pudelēs un tilpumos, bet tolaik jau labi, ja veikalā varēja nopirkt to pašu “Žigulīti” un arī tas gadījās ieskābis. Bet latviešiem jau arī smeķēja alus un tad lepnāk skanēja arī dziesmas par alu, un to ir ne mazums.

Daudz alus kausu ir no dažādām pilsētā, kur pabūts, un tie atgādina un palīdz atcerēties gan situāciju, kur pirkts, gan pilsētu kopumā, gan laiku kad pirkts, gan ceļabiedrus.

Arī Latvijā darinātie, jeb latviskie alus kausi ir gana skaisti un interesanti. Ķencim pat veltīti divi kausi, viens no tiem ražots Vecpiebalgas porcelāna ražotnē. Un par to jau varētu būt atsevišķs stāsts.

Ap 70.-80.gadiem Latvijā plauka un zēla agro kartupeļu bizness. Toreiz gan to “procesu” dēvēja citādi. Vairākos “reisos” arī man bija iespēja piedalīties. Bija gan ko redzēt, gan piedzīvot un pārdzīvot. Ne ēdnīcās, ne veikalos diez kas nebija, bet pie saviem kausiem tiku.

Vēl diezgan daudz trauku, veltīts medniekiem un makšķerniekiem, laikam jau tie vareni “brūķē” to dziru. Pati ar garšu esmu dzērusi tēva brūvējumu ar otras dienas rūgumu, bet citu neko ni un ni.

Aina