Ikvienas vietas lepnums ir cilvēki, it īpaši tie, kuru dzīve un darbība stiprinājusi kultūras un sadzīves tradīcijas, veicinājusi gara izaugsmi. Alojā viens no tādiem cilvēkiem bija Antons Kārlis Galeviuss. Šī gada 25. maijā apritēs 125 gadi, kopš Stakenbergu muižas pusgraudnieku Kārļa un Ilzes Galeviusu ģimenē piedzima skolotājs, novadpētnieks un novada sabiedriskais darbinieks Kārlis Antons Galeviuss.

K.A. Galeviuss vispirms bija skolotājs. Izglītību iegūt nenācās viegli, jo vecākiem bija jāaudzina un jāskolo 8 bērni – 3 meitas un 5 dēli. Tā kā materiālie apstākļi bija pieticīgi, vērīgais un zinātkārais zēns pēc Alojas draudzes skolas beigšanas izglītību skolotāju seminārā nevarēja turpināt, taču ar vecāko brāļu atbalstu viņš pabeidza Limbažu pilsētas skolu. Limbažu pilsētas skolā tika nokārtoti arī skolotāja pārbaudījumi krievu valodas un ģeogrāfijas specialitātē un iegūtas tautskolotāja tiesības.

Darba gaitas viņš sāka 18 gadu vecumā 1911. gada oktobrī Alojas draudzes skolā kā palīgskolotājs pie Jāņa Lūkina, kur strādāja līdz 1914. gada oktobrim. Tad gadu strādāja Limbažu draudzes skolā, bet laikā no 1915. gada oktobra līdz 1917. gada decembrim strādāja Vīķu skolā par skolas pārzini. Pēc tam devās uz Mūrmuižas skolu, līdzi kā lielāko bagātību ņemot divas kastes ar grāmatām, kuras sāka pirkt, saņemot pirmo paša nopelnīto algu. Mūrmuižā iznāca strādāt tikai līdz 1918. gada martam, jo Ziemeļvidzemi okupēja vācu karaspēks. K.Galeviuss aizbrauca uz Padomju Krieviju, jo lielinieku laikā tika iesaistīts muižu nacionalizācijā. Viņš strādāja par sekretāru Vologdas apgabala zemkopības biedrībā, pēc tam par darbvedi, rakstīja arī presei.

Latvijā K.Galeviuss atgriezās 1921. g. sākumā un turpinātu skolotāja gaitas. Viņš sāka strādāt Ungurpils I pakāpes pamatskolā, bet 1921. gada oktobrī kļuva par Stakenbergu I pakāpes pamatskolas pārzini. Kad  Stakenbergu pamatskolu likvidēja, no 1928. g. līdz 1940. gada septembrim pildīja Alojas Ausekļa I pakāpes pamatskolas pārziņa pienākumus. Skolotāja darbā Alojas skolā K.A. Galeviuss strādāja līdz aiziešanai pensijā 1957. gada 20. augustā.

Skolotājs daudz darīja dzejnieka Ausekļa piemiņas saglabāšanā. Pēc viņa ierosinājuma pie dzejnieka kapa atklāta piemiņas plāksne, 1928. gadā Ungurpils pagasta Alojas I pakāpes pamatskola nosaukta Ausekļa vārdā, katru gadu rīkoti dzejnieka piemiņas pasākumi. K.Galeviuss bija arī Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Alojas nodaļas dibinātāju pulkā un parasti lasīja labi pārdomātas lekcijas par pedagoģijas, sabiedriskajiem vai kultūras dzīves jautājumiem. Alojas un tās apkārtnes skolu skolotāji darbojās metodiskajā apvienībā jeb Alojas skolotāju grupā, kuras dvēsele un ilggadīgs sekretārs līdz 1934. g. bija K.Galeviuss. Viņš vienmēr sniedza pārdomātus priekšlikumus, kā uzlabot mācību darbu, lai apgūstamo vielu padarītu skolēniem saprotamāku un vieglāk uztveramu.

Skolotājs mudināja skolēnus domāt par savu sūtību, par nākotni, lai tie dzīvē izvēlētos darbu, kas patiktu pašam, nestu labumu sev, valstij un tautai. Kāds no A.Galeviusa bijušajiem audzēkņiem atzīmēja, ka pēc tam nākuši citi sējēji un pļāvēji, bet tā sēkla, ko iesējusi mazā skoliņa un skolotājs K. A. Galeviuss, pārspējusi visas nezāles.

Jau skolas gados K.Galeviusam bija radusies interese vērot apkārtējo dabu, vākt dažādus priekšmetus. Atsākot darba gaitas 1921. gadā novada skolās, K.Galeviuss nopietnāk pievērsās novadpētniecībai. Jau 1922. gadā uzrakstīja Stakenbergu pamatskolas, bet pēc dažiem gadiem – arī Alojas Ausekļa I pakāpes pamatskolas hroniku, vāca ziņas par Alojas novada vēsturi, etnogrāfiju, ievērojamiem cilvēkiem. Tā bija viņa sirdslieta. Savās autobiogrāfiskajās piezīmēs viņš raksta: “Alojas novads ir mana dzimtene, tādēļ tā izpētīšana bija mana sirdslieta. Šo novadu es bezgala mīlu.  Un tajā ir tik daudz ko mīlēt. Ar lielām sirds trīsām to visu esmu savācis. Esmu bezgala pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri vākšanas darbā man palīdzēja. ” Skolotājs uzskatīja, ka „novadpētniecība ir kā zelta laipa, kas pārmesta dzimtajam novadam. Pa to staigājot, pētnieks un tā sekotāji gūst vislielāko apmierinājumu, savācot vienkopus visu, kam novadā ir paliekoša vērtība un nozīme”. Tāpat viņš uzsvēra, ka pateikt – es mīlu savu novadu – un neko nedarīt tā godam un labajai slavai, ir tukši vārdi.

Un skolotājs darīja. Vāca, pētīja un pēc aktīvo darba gaitu beigām,1957. gadā, savā privātmājā Jūras ielā 33 ierīkoja novadpētniecības muzeju ar dabas, vēstures, etnogrāfijas un ekonomikas nodaļām. K.A. Galeviusa muzeju atzinīgi novērtēja Latvijas Zinātņu akadēmija. Pētnieks uzskatīja, ka ikvienā lauku centrā ir jābūt muzejam, jo tas ir katra novada lepnums un patriotisma sēkla, kuru sēj muzejs, būs visas tautas guvums.

Muzejam K.A. Galeviusa dzīvē bija liela nozīme. Par to var lasīt viņa piezīmēs: „Muzejā es dzīvoju. Bez muzeja manai dzīvei nebūtu īsta satura. Mana laime ir tā, ka esmu atradis ceļu, kā pilnveidot sevi, vienmēr dziļāk apgūt intelektuālas un estētiskas atziņas un kā vest arī savus līdzcilvēkus pa šo ceļu. Muzejā es mācos un kļūstu pilnīgāks ”.  Skolotāja un novadpētnieka pārliecība bija, ka lietderīgā darbā citu labā, sevis un savas dzīves pilnveidošanā rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēks dzīvo. Kļūt apzinīgai būtnei un sasniegt pilnību – tāds ir cilvēka augstākais mērķis.      

Alojas muzeja vadītāja

Līga Moderniece