Katrai kārtīgai lauku saimniecei pavasarī daudz darāmā. Arī mājražotājai, Alojas novadā vienīgajai kazu piena produkcijas tirgotājai Līgai Kozakai sākas aktīvā izbraukuma tirdzniecības sezona. Jāpaspēj būt pie saviem pircējiem Salacgrīvā, Skultē, Valmierā, ieplānots braukt arī uz gadatirgu Limbažos, ar savu īpašo produkciju nāksies iesaistīties dažādu svētku tirdzniecības norisēs. Protams, arī alojieši nav apdalīti. Dažiem pēc pasūtījuma kazas sieru, pienu un citu produkciju pat piegādā mājās.

Tāds piedāvājums mūspusē ir tikai trim saimniecēm, arī vidrižniecei Ivetai Puķītei un Modrai Puisītei Limbažu pagastā. Līgai zināms, ka dažs gan joprojām tirgū brīnās, kā kaut ko tādu var ēst, bet cits šos produktus uzskata par ekskluzīviem. Kas var būt vēl labāk, ja tos var nopirkt svaigus, tieši no pašas saimnieces rokām! Līgas klientos ir cilvēki, kuri tos pēc pārciestas slimības pasūta un lieto organisma spēcināšanai, citi ar kazas pienu vai biezpienu baro savus sunīšus. Jāpiebilst, ka tiešajā un izbraukuma tirdzniecībā mājās ražotās pārtikas preces regulāri ir Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoru pārbaudītas. Pie kontrolēm z.s. Strēlnieki saimniece pieradusi. Ja ievēro prasības, viņasprāt, nav iemesla uztraukties.

Brīnumainie, gudrie dzīvnieki – kazas – saimniecību apdzīvo ceturto gadu. Tikmēr pašai mājražotājai radušies jau tādi kā savi firmas produkti: vairāku veidu sieri, jogurti, saldās siera bumbas kokosa skaidiņās u.c. Par laimi vai nelaimi arī kazām tuvojas lielais piena laiks. Tiklīdz ziemas barību nomainīs zaļā zālīte, tās kļūs ražīgākas. Tad no nepilna pussimta kazu dienā varbūt izslauks pat līdz 100 l piena. Sarunbiedre nopūšas – vēl vairāk laika būs jāveltī mājražošanai, bet tā viņai arvien pietrūkst. Tāpēc viņa par palīdzību ir pateicīga savai mammai Māra.

Atklātības brīdī Līga parauj vaļā kādu savas sirds stūrīti un teic, cik ļoti nožēlo, ka kazas nav turējusi kopš jaunības, kad būtu varēts tām visur izskriet līdzi. Tagad gadās, ka bars – ne čiku, ne grabu – nozūd mežā vai, vēl trakāk, kaimiņu zirņauzās. – Pamēģini tu kazu apturēt, ja tai reiz gadījies pagaršot saldās zirņu pākstis! Traks var palikt! Kā izmūk no sava aploka, tā prom. Kazām ir perfekta atmiņa. Tas pats ar dārziem. Reizēm par to nedarbiem kauns no cilvēkiem! – Līga impulsīvi stāsta. Tomēr ragaines viņai ir pārākas par jebkuru lopu. Varbūt tikai visus piecus suņus – Totiņu, Mendiju, Eiru, Billiju un Fēbi – Strēlnieku saimniece lutina vēl vairāk… Sanbernāra kucīte Eira viena pati aizņem pusi priekšnama, bet Fēbīte ir pavisam maza un trausla. – Jā, suņi un kazas man danco pa galvu, – paškritiski atzīst namamāte. Vienīgā laime, ka dzīvniekus mīl arī vīrs Vasīlijs un viņu bērni.

Kazu ganāmpulku Kozaki iegādājās laikā, kad mātēm skrēja mazuļi. Neko daudz par tām nezinot, Līgai licies, ka mammas slikti rūpējas par jaundzimušajiem. Šefību par turpat 10 kazlēniem uzņēmušās meitas Marika un Laura. Abas kazlēnus nesušas mājās, barojušas no pudelītes. Mamma ne reizi vien rājusies, ka kazas izaugs un negals vien būs. Tā arī noticis. Vēlāk vasarā, kad kaziņas paaugušās, tās arvien lavījušās uz māju un dažreiz sagādājušas savai mammai arī sirdssāpes. Lai kā sargāts, nereti viss pagalma skaistums nokrimsts, tai skaitā mazie kociņi un arī Līgas iemīļotās puķes. Namamāte tomēr labestīgi spriež, ka dzīvniekus nevar vainot. Vajadzīga laba un droša sēta. Vasīlijs apsolījis šovasar aiz kūts tādu pastāvīgo aploku uztaisīt. – Reizēm kazām pa slaukšanas laiku esmu tādas lietas uzticējusi, ko nestāstu nevienam citam. Tomēr, ja nenoliktu priekšā graudus, tās manās žēlabās neklausītos, – mājasmāte sakāmo pabeidz ar smaidu.

Padzirdējis par mūsu sarunu, uz brīdi pievienojas abu saimnieku mazdēliņš Rodrigo. Varbūt viņš atsities vecmāmiņā, jo piecgadnieks bieži dodas viņai līdzi uz kūti, īpaši uz slaukšanu. Zēnam kazas ļoti patīk. Pašlaik vismīļākie ir kazlēniņi Zibsnītis un Redīss. Abi āzīši ir mīlīgi un reizē arī nebēdnieki. Vasarā zēnam no Saulkrastiem pievienosies abi brālēni Alekss un Emīls, jo mazdēliem dzīvoties pie vecvecākiem laukos liekas ārkārtīgi interesanti, bet Līga mīl un vienmēr gaida savu draiskuļu trijotni. Tā runādami, nonākam pie kūts. Knapi esam spēruši kāju pāri slieksnim, kad divas bārdainas galvas ar ziņkārību skatienā paceļas virs sētas. Sak, jāredz, vai nāk labi ļaudis…

Pērn Līga mācījās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajos ganāmpulka pārraudzības kursos Ozolniekos. Tagad viņa par kazām zina daudz vairāk. Vēloties iegūt un izmēģināt jaunas receptes, viņa Jelgavas mūžizglītības centrā speciāli apguva arī sieru darināšanu. Alojietei gan žēl, ka nevarēja izbrīvēt laiku, lai kopā ar lauksaimniekiem no citiem novadiem skatītu kazkopju pieredzi Vācijā. Sava ganāmpulka kvalitātes uzlabošanai pirms diviem gadiem viņi iegādājās Zānes šķirnes āzi un pirms gada Lietuvā nopirka arī otru.

Ungurpiliete Inga Možvillo ļoti labi sagatavoja z.s. Strēlnieki projektu mazo saimniecību attīstības programmā. Tas ļāvis nopirkt lietotu traktoru, rulonpresi un piena dzesētāju. Faktiski visas apņemšanās ir izpildītas, atskaites nodotas Lauku atbalsta dienestam, vēl jāsaņem pēdējā daļa no piešķirtā Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma. Tas ir trešais – lielākais – viņu īstenotais projekts Strēlniekos. Bija gan iecerēts startēt arī LEADER programmā, bet Kozaki atteicās. Viņi nobijās, ka darbu steigā nepagūs visu izdarīt tik pareizi, kā prasīts noteikumos. Tagad abi spriež – nāks laiks, nāks padoms, kā tikt pie savas aukstumvitrīnas produktu uzglabāšanai tirgū. Svarīgāk bija iegūt atbalstu traktora un lopbarības vācamās tehnikas iegādei. Tā ir Vasīlija sfēra. Zemes viņiem maz, tikai 15 ha, tāpēc graudus un reizēm arī kādu rituli siena (ja rēķina, ka ar pašražoto ziemai nepietiks) pērk. Noklausos Līgas labos vārdus par veterināro dakteri Ingu Mauriņu-Kaļvu, jo nav daudz tādu speciālistu, kuriem drīkst zvanīt un prasīt palīdzību pat naktī. Tāpat uzzinu, ka daudz jauku cilvēku dzīvo arī kaimiņos un visā Alojas novadā.

Līgas sirdi silda tas, ka uz laukiem pārcēlusies meita Marika ar ģimeni. Znots Vairis skaisti izremontējis 2. stāvu. Meita strādā bērnudārzā Alojā, studē Universitātē, cik var, tik palīdz mātei, dažkārt lauku darbos iesaistās visas trīs bērnu ģimenes  Marika palaida vecākus uz tēva radinieku kāzām Ukrainā, kas pērn viņiem kļuva par neaizmirstamu piedzīvojumu. Brīžos, kad visi sabrauc, mazie draiskojas, bet lielie kurina grilu, pārrunā nopietnas lietas vai arī tikai atpūšas, Līga un Vasīlijs jūtas vislabāk. Viņi priecājas, ka arī darbu steigā dzimtas māja bērniem joprojām ir kā saliņa ar zaļāku zāli un zilākām debesīm. Bērni novērtē mammas uzņēmību un var paļauties, ka vienmēr būs vecāku atbalstīti.

Gunitas OZOLIŅAS teksts un foto