Aprīlī Alojas novada delegācija sešu cilvēku sastāvā (domes priekšsēdētājs Valdis Bārda, deputāte un SIA “Būsi Vesels” vadītāja Inga Mauriņa – Kaļva, deputāte un Alojas Ausekļa vidusskolas direktore Inese Mētriņa, deputāts un SIA “Tēraudiņi” vadītājs Valdis Možvillo, Alojas novada sporta skolas direktores vietniece izglītības jomā Inga Konrāde un SIA “Draugu dārzs” būvdarbu vadītājs Alvis Bondars) devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Nīderlandi, lai iepazītos ar bērnu peldēt apmācības un drošības uz ūdens apmācības programmām un to īstenošanu peldbaseinos vispārējās mācību iestādēs un sporta hallēs kampaņas “Learn to swim” ietvaros. Nīderlandē ļoti tiek akcentēta peldēt apmācības kā veselībai un dzīvībai svarīgu prasmju apguves nozīmīgums.
Kad devāmies ceļā, Alojas novadā vēl visa daba bija tērpta brūnās krāsās, ārā bija nemīlīgs un auksts, taču Nīderlandē mūsu skatus priecēja zaļā zāle visapkārt. Kur vien skats veras, ziedošo narcišu dobes pilsētu apstādījumos, zaļās ievas un ziedošie plūmju un ķiršu koki ceļa malās un dārzos. Vēlāk uzzinājām, ka zāle tur ir zaļa arī ziemā un to nākas pat appļaut, bet narcises sākot ziedēt jau Ziemassvētkos.
Šķiet, Nīderlandē nekas nav atstāts pašplūsmā – ikkatrs zemes pleķītis ir tik taisns un precīzs, kā ar arhitekta roku iezīmēts. Arī pilsētās varējām apbrīnot arhitektūras pērles. Mūs pārsteidza gan katras mājas arhitektūra atsevišķi, gan pilsētu burvīgais kopskats. Amsterdamas vecie nami katru nezinātāju var pārsteigt ar to, ka, paskatoties uz augšu, nākas secināt – daži no tiem ir šķībi. Taču izrādās, ka tie ir gudri būvēti, jo Amsterdama atrodas uz zemes, kas atkarota jūrai un līdz ar to katrs zemes pleķītis ir dārgs. Lai uzbūvētu lielāku māju, tā augšdaļa tika paplašināta ielas virzienā. Tā radās ielas, kurās ienākot šķiet, ka mājas gāžas virsū. Skats ir iespaidīgs un fascinējošs.
Vēl, Amsterdamā iebraucot, mēs apbrīnojām ūdeņus un daudzās taisnstūrveida saliņas, kuras visas kā ar lineālu nogrieztas taisnas un tik precīzās, paralēlās līnijās izvietotas, kā stari stiepās prom no Amsterdamas. Uz katras saliņas, kas kaut cik izturīga, uzceltas mājiņas viena pie otras. Pie katras mājiņas ir laiva, pie dažām pat vairākas (kā pie mums mašīnas).
Tā sākās mūsu iepazīšanās ar Nīderlandes arhitektūru. Tuvāk to mēs devāmies iepazīt uz dažādiem baseiniem un sporta hallēm. Kopumā mēs apmeklējām piecus baseinus (baseins Koening Willem Alexander sport kompleksā, baseins Almerā, baseins De Heuvelrand, baseins Culemborgā, baseins Dijnselburgā) un katrā iepazināmies ar mūsdienīgu aprīkojumu un apkalpošanas sistēmām, plašo peldēšanas inventāru un tā novietošanas, pārvietošanas un uzglabāšanas dažādiem risinājumiem, kā arī apkalpojošo personālu un tā funkcijām. Neskatoties uz to, ka peldbaseinu aprīkojums pamatā visur ir līdzīgs, katrā tomēr atšķīrās tehniskais nodrošinājums un telpu iekārtojums. Līdz ar to katrā no apmeklētajiem baseiniem varējām ieraudzīt un iepazīt ko jaunu, inovatīvu, vai arī to pašu, ko citur, bet citādāk pielietotu un līdz ar to labāku.
Visvairāk mūs tomēr pārsteidza baseini ar paceļamām grīdām. Lai arī jau pirms brauciena zinājām, ka Nīderlandē populārs ir risinājums nebūvēt divus baseinus (vienu seklu – bērniem, un otru dziļu – sportam), jo divu baseinu uzturēšana ir dārgāka, bet būvēt vienu un vienā tā daļā ierīkot paceļamu grīdu, tomēr nebijām gaidījuši, ka grīdas augstums ir tik viegli un ātri maināms. Baseina apkalpojošā personāla darbinieks tikai piegāja pie skapīša un nospieda podziņu. Nepilnās 4 minūtēs baseina grīda bija pacēlusies no 3 metru dziļuma līdz pašai augšai. Līdz ar to mēs varējām pastaigāties pa sausu baseina grīdu. Ikdienā grīdu līdz augšai parasti nevajag celt – tad to atstāj tādā dziļumā, kādā vēlas strādāt ar bērniem. Ja peldēt ierodas pavisam mazi bērni, grīdu var pacelt, izveidojot pat tikai 10 vai 20 cm dziļu baseinu, bet vēlāk vienkārši nospiežot podziņu, atkal palielināt dziļumu. Šāds risinājums ir ne tikai izdevīgs, bet arī nodrošina lielāku drošību.
Drošības jautājums ir viens no galvenajiem un svarīgākajiem. Baseinā, upē vai ezerā – jebkurš grib būt drošs par savu dzīvību, tāpēc būtiska ir peldēt prasme. Ļoti interesanta un pārdomāta ir Nīderlandes izstrādātā programma bērnu peldēt apmācībā “Learn to swim” (tulkojumā “Mācies peldēt”). Ar šo programmu mūs iepazīstināja peldēšanas programmas menedžeris, Dinnselburgas baseina peldēšanas programmas menedžeris Etjēns Stotenkamps (Etienne Stoltenkamp). Bērni jau no četru gadu vecuma tiek apmācīti peldēšanā, kura tiek realizēta pa trim apguves līmeņiem. Tos apgūstot, tiek kārtoti peldēšanas testi, un tad bērns saņem sertifikātu, kas apliecina, ka viņš prot ļoti labi peldēt. Šāda programma nodrošina bērna drošību uz ūdens un samazina risku slīkt.
Dijnselburgas baseinā klātienē vērojām peldēšanas apmācības nodarbības bērniem dažādās vecuma grupās, kā arī iepazinām peldēšanas testu vingrinājumus sertifikāta iegūšanai. Kā vairākkārt uzsvēra E.Stotenkamps, galvenais ir peldētapmācību balstīt uz trim vaļiem – drošība, prieks un kvalitāte. Vērojot nodarbības, mēs varējām pārliecināties par šo vārdu patiesumu – katrs uzdevums bija pārdomāts, interesants un bērnu spējām piemērots, jo katrs bērns atradās apmācības grupā, kura bija viņam piemērota pēc tā prasmēm, nevis vecuma. Tādejādi vienā grupā varēja atrasties gan desmitgadnieks, gan sešgadnieks, un vienlīdz labi veikt uzdevumu peldēt apmācībā. Lai nokārtotu testu, katram bērnam ir jāprot arī peldot drēbēs veikt līmenim atbilstošu distanci, gan peldot, gan nirstot. Katrā baseinā kāds treneris strādāja ar savu grupu, kurā bija līdz 10 bērniem (drošības apsvērumu dēļ) un ikkatram acīs mirdzēja prieks piedalīties nodarbībā. Bērni ar interesi gaidīja katru jauno uzdevumu, jo visi tika doti tā, lai bērniem būtu prieks un interese. To visu vērojot, mēs ļoti vēlējāmies, lai arī pie mums Latvijā būtu šāda apmācības sistēma un tik profesionāli peldēt apmācības treneri, kuru acīs vīdēja prieks un lepnums par savu darbu, degsme to padarīt pēc iespējas labāk. Kā izrādījās, to visu ir iespējams noorganizēt, jo treneris E.Stotenkamps varētu pasniegt peldēšanas apmācību un pilnveidi arī Latvijas skolotājiem. Vizītē kompānijas “Slangen+Koenis Arhitecten” birojā, tiekoties ar menedžeri Ēriku Roršu (Erik Rörsch), tika dibināti kontakti, kas nodrošinātu peldēšanas apmācības programmas ieviešanu un pilnveidi Latvijas izglītības sistēmā.
Labi pārzinot Latvijas izglītības sistēmu, kā arī esot pazīstamiem ar līdzīgām sistēmām kaimiņvalstīs Lietuvā, Igaunijā un citur, mēs tomēr bijām pārsteigti par izglītības sistēmu Nīderlandē. Ar šo sistēmu ilgu un interesantu diskusiju veidā iepazināmies, tiekoties ar turienes izglītības darbiniekiem, runājot par izglītības sistēmu, aplūkojot mācību bāzes, metožu un vides nodrošinājumu skolās. Interesanti, ka Nīderlandē skolēns ir jau no 4 gadu vecuma un uz skolu dodas tūlīt pēc savas dzimšanas dienas – cits sāk mācīties septembrī, cits oktobrī, bet cits tikai maijā. Līdz ar to skolotājiem jāstrādā ļoti pārdomāti, izstrādājot katram piemērotus uzdevumus. Atšķirībā no Latvijas, kur viens klases audzinātājs māca no 1. – 4. klasei, Nīderlandes skolās viens skolotājs pasniedz visus priekšmetus (izņemot mūziku un sportu) vienu gadu, nākamajā klasē atkal cits skolotājs māca visus šos priekšmetus un nākamajā gadā atkal cits. Tas nodrošina skolotāja profesionalitāti un specializāciju darbam tieši šim vecuma posmam. Un tā katru gadu kā klases audzinātājs strādā cits pedagogs līdz 12 gadu vecumam (Nīderlandē tā ir 7.klase), ieliekot pamatus visos mācību priekšmetos. Pēc septītās klases tiek pabeigta pamatskola. Un tad, izanalizējot skolēna spējas un darbu šajā laikā, skola dod ieteikumu tālākām skološanās iespējām – kāda līmeņa skolā stāties. Un, balstoties uz šo ieteikumu, skolēns tālāk iesniedz dokumentus vai nu arodskolā (~ 70% skolēnu) vai vidusskolā (~30%). Tur nav iespējas stāties vidusskolā, ja bērns nav sevi pierādījis atbildoši līmenim nepieciešamajām prasībām. Tālākajā apmācībā, tāpat kā Latvijā, katru priekšmetu padziļināti māca cits skolotājs. Vidusskolu absolvējušie jaunieši var stāties universitātēs un augstskolās, bet arodskolu absolventiem ir iespēja doties darba gaitās vai atbilstoši savai profesijai turpināt mācības.
Teoriju iepazinuši, devāmies uz De Bron pamatskolu, kur skolas direktores Rimkes de Frīses (Riemke de Vries) vadībā iepazināmies ar izglītības sistēmu praksē. Varējām vērot un analizēt pamatskolas mācību darbu, pielietotās metodes un interesanto mācību vidi. Šajā skolā pilnveidojām savas zināšanas integrēto stundu norisē, guvām daudz pozitīvu idejas mācību satura veidošanā sākumskolā un pirmskolā, skolēnu pašvērtējuma veidošanā un mācību tēmu izvirzīšanā, kā arī darba ar talantīgajiem skolēniem pilnveidē un mācību vides uzlabošanā.
Mājās atbraucām ar spilgtiem iespaidiem, idejām un izaicinājumiem darbam Alojas novadā. Un ar sapni – tuvākajā nākotnē (nevis pēc gadu desmitiem vai simtiem) šādas iespējas – dzīvot veselīgā un aktīvā vidē – ieviest dzīvē arī pie mums.
Inga Konrāde,
Alojas novada sporta skolas direktores vietniece izglītības jomā
