„Vīksnas” – neliela piemājas bioloģiskā saimniecība, kas nodarbojas ar aitkopību un lauku tūrismu. Pirmo reiz satiekot Sarmīti Braslavu redzams, ka skaista un sakārtota vide apkārt iedvesmo un sniedz viņai lielu gandarījumu, tam piekrīt arī pati “Vīksnu”saimniece. Ar optimismu un dzīvesprieku apveltīta personība, tā varētu raksturot saimniecības “Vīksnas” namamāti.
Saruna veidojas viegli, Sarmīte stāsta: – Es nāku no Pociema, agrāk strādāju Sadzīves pakalpojumos par šūšanas trikotāžas tehnologu, tādēļ apkārt paziņu daudz, jo īpaši Limbažos. Patlaban strādāju tepat Puikulē pirmsskolas grupiņā. Par cik nebija skaidrības, kas ar skolu notiks, tad saimniecību sākām attīstīt ar domu, lai būtu kaut kas tepat uz vietas un pie mājām, ja nu kas. Tā kā man ir darbs Puikulē, tad par savu saimniecību atliek domāt mazāk, tik vakaros un brīvdienās. Akmens dārzu pie mājas sāku veidot jau 1986.gadā, lai gan viesus sākām uzņemt krietni vēlāk kādā 2008.gadā. Tad arī uznāca liela vēlme attīstīties un uzrakstīju pieteikumu vienam lielam pārrobežu projektam DEMO FARM, kur no Latvijas tika paņemtas desmit saimniecības, kaut pieteicās pāri par sešdesmit. DEMO FARM projekta ietvaros saimniecībai “Vīksnas” tika izgatavots informācijas stends, dažādi informatīvie un uzskates materiāli, spēles par dabu, ko vēl tagad skolā izmantoju.
Puikulē mums bija pirmā šāda veida saimniecība. Gāju uzņēmējdarbības kursos Puikulē, ko organizēja Limbažu NVA. Kursi tika veidoti ar mērķi, ka jāiekustina tos, kas neko nedara. Šo kursu ietvaros uzrakstīju biznesa plānu un patiesībā to visu ieviesu arī dzīvē. Lai gan biju vienīgā no visas kursu grupas, kas realizēja savu ideju, tomēr ar šo visu ceru, ka iedvesmoju arī citus. Nupat jau sāk parādīties arvien vairāk šādas saimniecības par, ko es ļoti priecājos, jo tam ir savi plusi, Tu sakop savu saimniecību un reizēm par to saņem vēl naudiņu, turklāt izdodas satikt vēl pozitīvus un jaukus cilvēkus. Daudz kas ir atkarīgs no paša, ja nebūtu darbs skolā droši vien, tad saimniekotu šeit nedaudz savādāk, iespējams vairāk reklamētos, – skaidro Sarmīte.
Vaicājot, kas apmeklētājiem saimniecībā visvairāk patīk, Sarmīte teic: – Bērniem ļoti patīk aitas, taču sievietēm un pensionāru klubiņiem vairāk interesē dārzi un puķes. Stādot augus un puķes dārzā, noteikti skatos uz sala izturību, jo šeit pēc zonējuma ir 5-6 ziemcietības zona līdz ar to ir augi, kas nepārziemo. Aitas saimniecībā bijušas kopš pašiem pirmsākumiem, kas ir arī saimniecības simbols. Mēs esam maza saimniecība, ganībām ir tikai 5 ha, – stāsta Sarmīte. Ar aitām esot viegli, tikai vienmēr jāuzmanot, lai vārtiņi vienmēr ir ciet, citādi aitām tiekot dārzā, mēdzot rasties dažādi nelieli postījumi. – Aitas reproduktīvais vecums ir 8 -9 gadi. Necenšos es kādai aitiņai pieķerties īpaši, – teic saimniece. No aitas gaļas tiekot gatavots šašliks, kas esot ļoti garšīgs un iecienīts pastāvīgo klientu lokā. Pat tie, kas agrāk neesot nekad ēduši aitas gaļas šašliku, pirmo reiz nogaršojot “Vīksnās” pagatavoto – esot sajūsmā. Aitas cērpot reizi gadā – maijā turklāt Jaunā mēnesī un tas esot vīra pienākums, tagad gan vienkāršāk, jo esot elektriskās aitu dzirkles. Aitas pašas regulējot savu režīmu, kad grib, tad ēd, kad ne tad guļ, lai gan apetīte aitām esot milzīga – cieņā esot gan maize, gan milti, gan rāceņi utt.
Runājot par problēmām, nodarbojoties ar aitu audzēšanu, Sarmīte piemin, ka lielāka problēma esot, ja aitiņai piedzimstot trīs jēriņi, tad neesot tik daudz laika viņus pieskatīt un uzpasēt. Lai gan tagad ir pieteikušies labi cilvēki, kas šos mazulīšus var paņemt, ja nevarot ar visiem tikt galā. Ja aitai ir tikai divi jēriņi, viņa parasti tiekot pati galā, bet ja ir trešais, tad jau ir grūtāk.
Sarmīte brīvajos brīžos aizraujas ar filcēšanu, tiek filcētas skaistas pirts cepures, antistresa bumbiņas, aitiņas u.c. izstrādājumus. Sarmīte teic:- Līdz filcēšanai nonācu, jo sapratu, ka ja reiz ir aitu saimniecība, tad kaut kas ar to vilnu ir jādara. Mums bija sieviešu klubiņš un darbmācības skolotāja ierādīja, ko nozīmē vispār filcēt, parādīja filcēšanas adatas. Tad es iesāku filcēt un man ļoti iepatikās, kad klubiņā filcēšana beidzās, tad braukāju uz Rīgu uz kursiem, kur apguvu gan slapjo, gan sauso filcēšanu. Auskarus filcēju pašos pirmsākumos, nu jau ir dažādi citi izstrādājumi nākuši klāt. Pirts cepuri var nofilcēt pāris stundās, bet tad vēl viņa ir jāžāvē un jāapdarina. Pa tirgiem man nepatīk braukāt, kas atbrauc skatīt saimniecību, tie arī pērk izstrādājumus uz vietas.
“Vīksnās” tiekot krātas arī dažnedažādas suvenīru aitiņas, nu jau kolekcijā kādas simt. Citi to zinot no ceļojumiem atved pa aitiņai, lai kolekcija kļūtu ar vien lielāka. Tālākā aitiņa nākusi no Meksikas, to atvedusi meita, lai gan kolekcijā ir arī aitas no Itālijas, Polijas u.c. vietām. – Kolekcionēt mums patīk, – smej Sarmīte. – Vīram ir milzīga pildspalvu kolekcija – pilnas sešas kurpju kastes, bet tam gandrīz vajadzīga vēl viena ēka, lai izstādītu visas sakrātās pildspalvas. Vīram Aldim patīkot izgrebt no koka sēnes, kas piedod “odziņu” tā jau skaisti sakoptajā saimniecībā.
“Vīksnu” saimniekiem patīkot ceļot, kad esot noguruši, tad kāpjot mašīnā un braucot ceļojumā. Aitiņas šajā laikā pieskatot kāds cits, šovasar tas bijis dēls un kādas dienas arī Sarmītes kolēģe. Ar aitām esot vienkāršāk ne tā, kā ar govīm, kas esot jāslauc. Lai gan patīkot ceļot saimnieki esot vairāk mājas cilvēki, tomēr pasākumus arī patīkot apmeklēt.
– Bērni jau man lieli, abi savā dzīvē, bet pie mums jau arī atbrauc un palīdz, varbūt jau kādreiz arī kāds atgriezīsies te, – prāto Sarmīte. Šovasar gan apmeklētāju saimniecībā nav bijis pārāk daudz, priecātos, ja vasarā atbrauktu nedaudz vairāk, lai gan visvairāk apmeklētāju parasti ir tieši augustā.
Runājot par Alojas novadu, Sarmīte teic: – Vēl joprojām pie novada nevaru pierast, jo viss man saistās ar Limbažiem, agrāk bija darbs tur, bērniem skola, vīram darbs vēl joprojām tur ir. Tomēr jāsaka, ka Alojas novadā cilvēki ir labi, atsaucīgi un pretimnākoši.
Paldies Sarmītei Braslavai par laipno uzņemšanu un dzīvespriecīgo sarunu!
Baiba Birzgale,
Alojas novada domes komercdarbības speciāliste