Imants Urpens z/s “Ošlejas” īpašnieks atsaucīgs un enerģisks vīrs, kam izrādot interesi par šitaki audzēšanu, saņemu uzaicinājumu paviesoties  sēņu audzētavā pie Ungurpils. Imants šodien ir īpaši priecīgs, jo ciemos no Anglijas atbraucis jaunākais no trim dēliem. Ierodoties burvīgajā egļu mežā, pārņem neparasta sajūta, aiz ierastajiem dunduru un odu bariem no, kuriem nākas nemitīgi atgaiņāties, ieraugām arī skaisto sēņu audzētavu.

– Sēņu audzētavai visatbilstošākā vieta ir egļu mežs, kas nodrošina labu ēnu, – apgalvo Imants.

Audzētavā novietoti  pār par 10 tūkstošiem koka bluķīšu uz tiem, tad arī izvietojušās burvīgi skaistās, garšīgās un veselīgās šitaki sēnes. Imants stāsta: – Katru gadu bluķīšus papildinu šogad to ir  par 1/3 daļu vairāk nekā citus gadus, plānoju audzēšanu attīstīt arvien vairāk, pat visus citus darbus esmu atstājis malā, lai tikai nodarbotos ar šitaki audzēšanu. Šitaki audzēju jau kopš 1999. gada, platība man ir 1,5 ha, ko efektīvi arī izmantoju.

Imants skaidro, ka koki uz kuriem tiek potēts – stādīts sēņu micēlijs ir dažādi – alkšņi, ozoli u.c. ražība gan atšķiroties, piemēram ozols esot pamatkoks, tam ražība lielāka. Imants teic:– Te jau patlaban ozolu apkārt aug diezgan daudz, daļu paši esam jau sastādījuši – tie pagaidām maziņi, tādēļ sēņu ozolu kokus es iepērku.

Imants rāda ar mazām šitaki sēnītēm noklātos bluķus, kuri pirms trīs dienām tikuši izņemti no mērcēšanas turpat blakus esošajā Korģes upītē, kas ietek Salacā. Viņš teic: – Ja šo redzētu universitātes rektors, viņš tam neticētu. Tam, ka Korģes upe atrodas līdzās sēņu audzētavai ir liela nozīme, jo katrs baļķis ir jāmērcē, tas ir augšanas stimulēšanai. Agrāk sēnes auga tāpat, tagad  praktiski viss ir jāstimulē – jāmērcē, pēc mērcēšanas piecpadsmit dienu laikā var iegūt sēņu ražu. Pirms mērcēšanas skatos, kurš bluķis tomēr būtu perspektīvāks.

– Micēliju es iestādu caurumos un aizpiķēju un, tas tur saglabājas visu laiku, pret infekcijām caurumus aizsmērēju ar parafīnu, – skaidro Imants. No bluķu potēšanas līdz ražai jāgaida aptuveni 4 gadi un tikai, tad var dabūt pirmās šitaki sēnes. Bluķa mūžs esot ap 7 – 8 gadi, pēc tam tas satrūd un sadrūp.  Micēlijs tiek iepirkts no ārzemēm pie Slovākijas robežas, 1 kg maksājot aptuveni 10 eur. – Uz vienu koku lieku 200g, kaut grāmatās raksta, ka vajagot 90g. Agrāk LU Bioloģijas fakultāte audzēja micēliju, kā arī Koksnes ķīmijas institūts. Carnikavā viena firma arī  audzēja micēliju, bet 2006. gadā dabūju nodedzināt  kokus 40 000 latu vērtībā, jo bioloģijas fakultāte veicot remontus pacēla infekciju, kas inficēja visu sēņmateriālu, tie bija milzīgi zaudējumi, – viņš stāsta.

No viena koka var iegūt 1-2 kg šitaki sēņu. Tos bluķus, kam kopš micēlija potēšanas pagājuši jau 4 gadi, Imants ņem un ved uz Aloju, kur saimniecības ēkā 30 grādu temperatūrā tiek mēģināts “izmānīt” sēnes arī ziemā, tad  iespējams iegūt lielāku ražu nekā meža audzētavā. Ziemā mašīna visu laiku kursējot no meža uz Aloju un atkal atpakaļ vadājot bluķus, kas gatavojas ražot un, kas jau saražojuši. Ziemā gan nereti sanākot braukt caur mežiem, jo ceļš pār lauku tiekot aizputināts tā, ka ar džipu pat nevarot izbraukt.

Vaicājot, kur smēlies ideju par šitaki sēņu audzēšanu, Imants smej: – Vajag laicīgi aiziet gulēt un nepiedzerties, tad labas idejas var nosapņot. Esmu mežsaimnieks, tādēļ arī izvēlējos audzēt sēnes.

Imanta audzētās šitaki sēnes garšo arī apkārtnē dzīvojošiem meža zvēriem – lāčiem, vāverēm u.c. Īpaši lieli kaitnieki esot gliemeži.  Turpat mežā dzīvojot lāči. Ar vienu aci pret aci esot sastapies arī pats Imants, sākumā gan pat nevarējis aptvert, ka tas tiešām ir lācis. Nejaušā satikšanās gan esot beigusies veiksmīgi kā vienam tā otram, jo abi aizbēguši katrs uz savu pusi. Lāči Imanta saimniecībā nolauzuši arī četras ābeles, jo lācis iekārojis ābolus.

Turpat pie Korģes  upes atrodas  koka zaru būdiņa- slietenis, kas izskatās, kā pārdomu stūrītis, tajā var gan gulēt, gan pagatavot ēst. Pirmais slietenis bijis izgatavots gandrīz bez  naglām, bet to sals esot ienesis upē, esot izgatavojis jau otro slieteni, tagad gan jau ar vairāk naglām.  Arī ārzemju viesiem slietenī  patīkot, norvēģi bijuši sajūsmā, ka pēc lietus caur zaru spraugām būdiņā iezagušies saules stari.

Vaicājot, kur sēnes tiek realizētas, Imants stāsta: – Garšīgās sēnes realizēju pārsvarā gada tirgos, tirgos, pastāvīgiem klientiem – Limbažos, Cēsīs, Salacgrīvā un citur, sēnes pērk arī kafejnīca “Mieriņš” un  krodziņš “Urgas dzirnavas”, pat Mārtiņš Rītiņš pērk manas sēnes.  Agrāk devu uz bāzēm, bet tagad vairs ne – nav izdevīgi. Bez šitaki sēnēm šur tur ieraugam arī pa skaistai baravikai. Tas vēl ir  tikai sākumus, būs vēl vairāk.

– Patlaban ir daudzi Latvijā iesākuši audzēt šitaki, redzēs kā ies. Pieredze dod ļoti daudz. Man ir vienīgā mācību saimniecība Baltijā. Saimniecība ir arī bioloģiski sertificēta. Lai kļūtu par mācību saimniecību bija jāiet caur “Šitaki sēņu asociāciju”, tagad gan no šīs asociācijas esmu palicis vienīgais. Mācīties brauc pārsvarā ārzemnieki, viņiem te patīk.  Mācību maksa agrāk bija 21 EUR dienā, tagad gan maksu vairs īsti neņemu.  Ir mācījušies  pie manis  4 dienas pat Viļņas universitātes bioloģijas fakultātes pasniedzēji, – atceras Imants. 

– Šitaki ir ļoti veselīgas, tās satur arī pretvēžu vielu lentinatu. Ja katru dienu apēd 90g šitaki, tad nedēļas laikā ir iespējams strauji atjaunot aknas, – viņš skaidro.

Imants piedāvā ekskursantiem šitaki sēņu degustācijas. Sēņu ēdienu receptes daļu izdomā sieva, daļu recepšu tiek paņemtas no Mārtiņa Rītiņa, kas ir kaislīgs sēņu ēdājs, jo Kanādā šitaki esot īpaši populāras. Šitaki iecienītas esot arī Ķīnā un Japānā. Japānā, kas ir šitaki dzimtene, esot tradīcija, ka braucot pie kāda ciemos un paņemot līdz šitaki ciemiņš uzreiz saprot, ka viņam tiek vēlēta veselība un laime. 

– Tāpēc jau japāņi tik ilgi dzīvo, ka ēd šitaki sēnes, – smej Imants.

Paldies Imantam Urpenam par aizraujošu stāstu un gardajām šitaki sēnēm!

Baiba Birzgale

Alojas novada domes komercdarbības speciāliste