21.februārī, pēc UNESCO iniciatīvas, atzīmēja Starptautisko dzimtās valodas dienu. Pasaulē šo dienu atzīmē kopš 1999.gada. Tās mērķis ir izcelt dzimtās valodas nozīmi, no kuras sākas ik katra cilvēka personības atklāsmes un pilnveides ceļš.

Kā savulaik teicis amerikāņu filozofs Ralfs Emersons: – Valoda ir pilsēta, kuras uzcelšanā ikviens cilvēks iemūrējis savu akmeni. Dzimtā valoda saglabā un iedzīvina unikālo, savdabīgo, kas piemīt katrai tautai, tādēļ svarīgi ir kopt, atbalstīt  dzimto valodu ar savu attieksmi, jo tas ir liktenis, kas vienmēr ir kopā ar cilvēku.

23.februāra pēcpusdienā Alojas pilsētas bibliotēkas mērķgrupa – 14 ikdienas datorlietotāji, pusaudži – uz brīdi sanāca kopā bibliotēkas lasītavā, lai viens otram veltītu un arī ieklausītos draiskos, rotaļīgos, sirsnīgos un labdabīgi ķircinošos mīļvārdiņos.

Ikvienu no mums ģimenē ikdienā dēvē mīļāk, nekā skan vecāku iedotais vārds. Vai nu tiek izgudroti vārda saīsinājumi, vai vārda locījumi, taču galu galā ikviens tad tiekam dēvēts pavisam savādāk – mīļvārdiņā. Mīļvārdiņš izsaka ļoti, ļoti daudz, jo pauž vecāku attieksmi, mīlestību un ģimenes siltumu. Mīļvārdiņš var palikt kā tradīcija ģimenē, vai pat ceļot visu mūžu līdzi no mājām uz bērnudārzu, uz skolu un tālāk līdzi dzīvē.

Klātesošajiem pusaudžiem tomēr viens no grūtākajiem uzdevumiem bija uz mirkli ieklausīties blakussēdētājā. Bibliotekāres uz lasītavas galda bija izvietojušas raibās mīļvārdiņu pasaulītes ziedu ziedlapiņas, zem kurām paslēptas dzejnieku Aspazijas un Raiņa dzejas četrrindes, kurās pausti mīļvārdiņi.

Piemēram, dzejnieka Raiņa vārdi: “Tev ziedu vainadziņš,

                                                        Tu viegli to galviņā nesi, –

                                                        Kas pati tu esi?

                                                        Saules atspaidiņš!”

Vai dzejnieces Aspazijas vārdi:    “Ņem manu dvēselīti un susi,

                                                       Tā kā bitīte samirkusi,

                                                       Liec to uz plaukstas

                                                       Un pašā saulītē turi!

Pasākuma noslēgumā pusaudžiem tika dots uzdevums, liekot pēdu pie pēdas, doties uz priekšu un saukt mīļvārdiņus, bet neatkārtojoties, cik tālu katrs nokļūs. Jāsaka, ka pusaudžiem šis uzdevums gan grūtību nesagādāja, daži pat iekrita azartā.

Pasākums noritēja UNESCO LNK tīkla “Stāstu bibliotēkas” 2015.gada aktivitāšu ietvaros.

Sarmīte Frīdenfelde

Mairitas Vītolas un Zandas Adernieces foto