18.novembrī Rīgas Melngalvju namā notika valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonija. Viena no 78 apbalvojumu saņēmējiem bija arī literāte, mūsu novada iedzīvotāja Daina Avotiņa, kurai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Dažas dienas pirms šī svinīgā notikuma, Staiceles pilsētas bibliotēkā, Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzfinansētā projekta “Lata romāns – tautas romāns” ietvaros, pasākumu ciklā „Tautas romānu autori Staicelē” ar D.Avotiņu tikās vietējie iedzīvotāji un pašvaldības pārstāvji.

Brīnumu pasaulē neesot…

Bet kā gan citādi nosaukt tevi?

Brīnums uz mūžu man rokās dots –

Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst.

Ar šiem, pašas autores vārdiem, tikšanās ievadā visus uzrunāja bibliotēkas vadītāja Anita Strokša. Viņa atzina, ka ir patiess prieks, ka beidzot arī Latvija ir novērtējusi literātes darbu un piešķīrusi viņai Triju Zvaigžņu ordeni. Ar to D.Avotiņu todien sveica visi sanākuši, tostarp arī Alojas novada domes priekšsēdētājs Valdis Bārda un Staiceles pilsētas un pagasta pārvaldes vadītājs Einārs Bērziņš. Abi pateicās kundzei par viņas paveikto darbu, vēlēja radošu garu un stipru veselību.

Atšķetinot savu atmiņu stāstījumu, literāte pieskārās dzimtajām mājām Vecatē, dzīvei un radošam darbam Rīgā, kā arī straujajam dzīves posmam Salacgrīvā. Tagad, kad atdevusi “Mačkalnu” saimnieces grožus meitai Sarmai, pievērsusies tikai un vienīgi rakstīšanai. Atbildot uz jautājumu par radošo iedvesmu pēdējos gados, rakstniece smaidot saka: “Ko lai dara, ja meita pat dārziņā ravēt vairs nelaiž, sūta tik pie datora!”, un tiešām – iznāk darbs pēc darba gan izdevniecībā “Lauku Avīze”, gan apgādā “Zvaigzne ABC”. Top triloģija, kurai jau divas daļas ir iznākušas (“Kad lausks cērt” un “Jūlija”), bet teju, teju būs trešā – “Rūdis”. Kamēr tiek sakārtotas autortiesības, plauktā guļ arī kārtējais no lietuviešu valodas tulkotais darbs.

Bibliotēkā todien valdīja sirsnības, mīlestības un labestības atmosfēra. Kā pasākuma sākumā, tā nobeigumā mūsu novadnieci ar ziediem un sirsnīgiem laba vēlējumiem sveica vidusskolas pārstāvji, bibliotēkas darbinieces un draugi. Tika arī kopīgi dziedāta apsveikuma dziesma „Pie Dieviņa gari galdi”, lūgti autogrāfi un fotografēšanās.

Zane Šlendaka un Anita Strokša

no images were found